2017. gada 12. novembrī mūžībā aizgājis ilggadējs LDS biedrs, LMA pedagogs, Metāla dizaina katedras dibinātājs profesors Juris Gagainis.
Atvadīšanās notiks 20. novembrī Latvijas Mākslas akadēmijā no plkst. 10:00 līdz 11:30.
Juris Gagainis tiks guldīts zemes klēpī Varakļānu novada Stirnienes kapos plkst. 15:00.
Latvijas Dizaineru savienības biedru vārdā izsakām visdziļāko līdzjūtību mūsu kolēģa tuviniekiem!
Mūsu pēdējā saruna piektdien, kad Juris Gagainis satikās ar saviem studentiem, pārtrūka nepabeigta. Svētdien apstājās viņa godīgais un vīrišķīgais gājums uz šīs pasaules. Vispār jau visas sarunas paliek nepabeigtas. Īpaši ar cilvēkiem, kuri atstāj nezūdošas vērtības mūsu garīgajā pieredzē. Kuri ietekmē un veido sajūtas, domāšanu un atklāsmes. Ar Juri tādas sarunas bija nepārtraukti gadu desmitus, kopš viņš sāka strādāt Latvijas Mākslas akadēmijā (1980). Reizēm nokāpu pagrabā, tuvāk zemei, kur atrodas viņa dibinātā Metāldizaina nodaļa, reizēm viņš uzkāpa manā darba telpā, kā pats smējās – tuvāk debesīm.
Sarunas par iecerēm, paveikto, mākslinieka un pedagoga dzīves jēgu, piepildījumu. Skaidrā un dzidrā valodā. Reizēm viņš atkārtoja – vienkārši vajag ievērot desmit baušļus. Un tie nebija lēti vārdi, jo Juris šos noteikumus bija pieņēmis, iekalis un ievēroja kā savas esības pamatus.
Juris Gagainis bija un joprojām ir Latvijas titulētākais un pazīstamākais metālmākslinieks ar nozīmīgām balvām, goda diplomiem, uzvarām konkursos un starptautiskās izstādēs, jau kopš Sudraba medaļas saņemšanas Vispasaules rotu mākslinieku darbu izstādē Čehoslovākijā (1980). Tomēr šķiet, ka no daudzajiem apbalvojumiem par vērtīgākajiem viņš uzskatīja divus: Barikāžu medaļu “Par Latviju” (1991) un Triju Zvaigžņu ordeni (2006).
No visām skaistajām dāvanām, prieka, kuru Juris tik dāsni piešķīra mūsu sarunām, iespējams, augstākā ir atzinība, kuru Meistars izteica, kad, viņa aicināta, uzrakstīju ievadījumu personālizstādei “Kuģi piestāj Segewoldē” Siguldas kultūras un mākslas telpā “Siguldas Tornis” (2015), bija vārdi – “Jā, tas esmu es, nevaru neko piebilst”. Dažas domas no toreiz rakstītajām atkārtošu.
“Profesors Juris Gagainis ir Dzelzs vīrs.
Šo tēlaino metaforu izvēlējos ne tāpēc, ka viņa tēvs bija dzelzceļnieks un viņš pats – Latvijas metālmākslas simbols. Nē, drīzāk, lai nozīmes pārnesumu attiecinātu uz viņa ceļu, darīto, paveikto, sasniegto, ieguldīto, atklāto, principiem. Jo katra īsteni radoša personība zina, ka no vājuma gars negūst spēku. Apzīmējumu nelietoju tāpēc, ka Juris Gagainis savās mākslinieciskajās tieksmēs un to piepildījumos būtu dzelžaini nemainīgs, vienpusīgs, stindzināts, viendabīgs, vienmuļš, vienkāršots vai kā citādi atvieglināti tulkojams. Gluži pretēji – varētu teikt, ka viņš ir izturīgs un atvērts pulsējošam, mainīgam, spriegam dialogam. Šīs sarunas, kā filozofiskā, tā funkcionālā ziņā, atklāj viņa personības kodu. No visa kopuma trejus, manuprāt, būtiskus aspektus šifrēšu.
Pirmkārt, sakņu un pasaules elpas savijums harmoniskā līdzsvarā. Savus senčus viņš atrod starp Ziemeļvidzemes lībiešiem un Litenes amatniekiem, bet pats kļuvis par starptautiski novērtētāko nozares pārstāvi Latvijā. Viņš ir vienlīdz nacionāls un internacionāls. darbu tematika (veltījumi – putniem, vējiem, Daugavas plostniekiem, akmeņiem, jūrai, Rīgai, tautas dziesmai, citām vērtībām) un profesionālais pamats (tautas mākslas paņēmienu kopums, jauninājumi tehnoloģijās, godaprāts iecerēs, realizācijā) ceļas no latviskās piederības un iemanto atpazīstamību tuvās un tālās zemēs. Viņš regulāri rīko personālizstādes vai iekļaujas domubiedru ekspozīcijās Rīgā, citviet Latvijā, un tās atkārtoti redzējuši skatītāji Ungārijā, Somijā, Igaunijā, Krievijā, Norvēģijā, Ukrainā, Austrijā… Viņš dāvina mūsu Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejam savu līdzšinējā radošā mūža darbu zīmējumus, skices (380 vienības). Un viņa prāta, sirds un roku darinājumi kļūst par Valsts prezidenta dāvinājumiem ASV prezidentam Bilam Klintonam, Zviedrijas un Dānijas karaļu ģimenēm, Romas pāvestam Franciskam, arī par Aizsardzības ministrijas veltēm norvēģu, zviedru, dāņu aizsardzības ministriem. Viņa izlolotos, no skatuves dēļiem dīgstošos “zelta asnus” saņēmuši visi teātra sasniegumu izvērtējuma “Spēlmaņu nakts” laureāti, pie valsts labākajām skolām un skolotājiem aizlidojušas metāla “Pūces”, “Draudzīgā aicinājuma” kustības čaklākie saņēmuši mākslinieka veidotos diplomus un medaļas. Literāti tikuši pie Dzejas dienu balvas. Nav vietā uzskaitīt visus tos pagodinājumus, kuriem formu, izskatu, nozīmi piešķīris Juris Gagainis. Tik varu piebilst, ka visā šajā vērienīgajā pasūtījumu darbu daļā ir arī Latvijas Kvalitātes asociācijas izmantotā “Latvijas kvalitātes balva”. Un bez pasmaida jāatzīst, ka Meistars uzlūkojams par Latvijas mākslas kvalitātes augstākās raudzes cēlmetālu.
Otrkārt – domas un materiāla proporcionāla atbilstība. Brīdī, kad laikmetīgās mākslas uzvaras gājiens bieži vien summējas kā paviršu frāžainību virknējums, kurš izsaka redzamā darinājuma nevarību, Juris Gagainis joprojām ievēro un īsteno visas amata prasmes, regulas, likumsakarības, jaunatklāsmes, pieredzi, nosacījumus, citas nepieciešamās maņas. Viņš skatītājiem rāda, kāda patiesība ietverta atziņā: “Amats – mākslas pamats”. Nereti, aplūkojot viņa darbus, sākotnējo valdzinājumu devis konkrētā darba tapšanas procesa un pabeigtības nolasījums. Loģika, izdoma, pamatotība, izsvērums, kompozīcija, krāsa, telpiskums, funkcija, forma, ritms, smalkums, spīdums, faktūra, padziļinājumi, samērs, attiecības… Visu izmantoto komponenšu sabalansējums, struktūra, pilnveide. Un tikai dziļākā izpētē grimstot, esmu meklējusi pēc darba nosaukuma, tvērusi tā sižetisko risinājumu, tēmas atklāsmi. Un ir gluži vienalga, vai aplūkojamais objekts ir rotas, svečturi, mazās formas (piemēram – pie sienas novietojamas telpiskas ainavas), gaismas ķermeņi, jau minētās balvas, kamīna dizains, strūklaka (piemēram – līdzdalība Ventspilī iecentrētajai “Saules laiviņai”), kapa piemineklis (piemēram – vecvecākiem Emmai un Pēterim Baložiem Jaunburtnieku kapos), interjera elements (piemēram – misiņa postaments mazajam Brīvības piemineklim Latvijas sūtniecībā Vīnē vai Melngalvju nama Lielās zāles nišās ievietotās 16. gs. bruņinieku tērpu kopijas sadarbībā ar bijušajiem audzēkņiem un tagadējiem kolēģiem katedrā Arvīdu Endziņu un Andi Silapēteri) jebšu kāds cits radošā izvēsuma liecinājums, kas tapis no dzelzs, sudraba, granīta, melhiora, tērauda, topāza, čuguna, papīra, misiņa, emaljas, zelta, porcelāna, kas nu kuro reizi no materiāliem ticis uzskatīts par atbilstošāku. Nevar neredzēt, ka uzrunājošākais, fascinējošākais, paliekošākais Jura Gagaiņa mākslā ir tā saturiskā vienotība (tēma + forma), kas satinas, saskaņojas, sabalansējas, saaug. Dziļi personiskais, individuālais top par objektīvo, vispārējo.
Treškārt – uzticība tradīcijām un jaunatklāsmes urdījumu attiecību skaidrība. Kā pats reiz izteicās, tad vienmēr paticis mācīties un kaut ko darīt pirmo reizi. Skolnieks un Skolotājs vienlaikus. Ar savu neatlaidību, lieliem mērķiem, izpratni par goda jēgu. Ar savu skolu, kā ilggadējs Mākslas akadēmijas pedagogs (no 1980), kā nodaļas un katedras pamatu iecementētājs, meistardarbnīcas vadītājs, kurš praktiskā darbā, metodikā iedzīvinājis klasiskā dizaina aksiomu – pats savu ideju radi ar savām rokām. Kā divi balsti – padziļināta interese par vēsturi, kas izsakās arī kā plašas zināšanas, kolekcionēšanas kāre, retro lietu atjaunošanas dziņa un ceļojumi – kas nav pastaigas pa svētdienas tūristu nomīdītajiem maršrutiem, bet maz zināmu, eksotisku zemju – Bolīvijas, Čīles, Peru, Ķīnas, Etiopijas, Marokas, Papua-Jaungvinejas izpēte, meklējot savdabīgo, spilgto, saviļņojošo krāšņās augu un dzīvnieku valsts formās, cilvēku uzburtajās kultūras zīmēs.”
Pārkāpis Mūžības slieksni, Juris Gagainis nu jau uz laiku laikiem kļuvis par Latvijas kultūras un mākslas vēstures spēka un gaišuma zīmi. Tādu viņu atcerēsimies savās sarunās ar Meistara darbiem, ģimeni, audzēkņiem, kolēģiem Mākslas akadēmijā, Mākslinieku savienībā, Dizaineru savienībā un visur Latvijā, pasaulē.