Sabīne Koklačova (25.10.2011.)
Dizains ir mūžīgais attīstības un mainības spēks. Šeit ir nebeidzams process materiālu, tehniku attīstībā, nerunājot par jaunām dizaina tendencēm un stiliem. Tieksme pēc integrētās ekoloģiskās apzināšanās dizaina praksē kļūst par daļu no nepieciešamības, jo ilgtspējīgas nākotnes veidošana balstās uz tāda ceļa atrašanu, kas apmierinās šī brīža sabiedrības dzīves stilu daudz konstruktīvākā veidā. Dizaineri spēlē galveno lomu šīs prakses virzīšanā, jo tie ir atbildīgi par svarīgiem materiālu un ražošanas izvēles lēmumiem produktu ražošanā. Dizaineri nav tikai stilistiski inovatori, bet arī problēmu atrisinātāji. Domājot par ekodizainu, nav jāsaprot tikai pavisam jauna dizaina radīšana, bet ir arī nepieciešams domāt par dizainu citādāk – jaunā veidā. [1]
Ilgtspējība, tās īstajā nozīmē, ir lielākais dizaineru izaicinājums. Dizaina loma šajā jaunajā kontekstā ir daudz grūtāka nekā agrāk. Produkti un to iepakojums tagad tiek radīti, lai atstātu vismazāko ietekmi uz vidi visā dzīves ciklā, tajā pašā laikā konstanti uzlabojot to izpildījumu. Lai dizaineri veiksmīgi varētu izpildīt šos abus nosacījumus, tiem ir nepieciešamas plašas un dziļas zināšanas par materiāliem un procesiem, produkta vai iepakojuma praktisko pielietojumu, kā arī atbrīvošanos no tā. Lai arī iepakojums ir nepieciešama un izdevīga mūsu dzīves stila sastāvdaļa, tas tiek apskatīts kā produkta sastāvdaļa vai produkts, kuru var pastāvīgi uzlabot.[2]
Iepakojums – precēm un produktiem pievienots izstrādājumu kopums, ko izmanto, lai aizsargātu, saturētu, piegādātu, uzglabātu, ērti lietotu, realizētu produktu – izejvielu un gatavas preces – un iepazīstinātu ar to visā iepakojuma aprites ciklā no ražotāja līdz patērētājam. Iepakojums tiek atdalīts no preces pirms patērēšanas vai patērēšanas laikā. Izlietotā iepakojuma apsaimniekošana ir izlietotā iepakojuma savākšana, šķirošana, pārvadāšana, uzglabāšana, reģenerācija (pārstrāde vai enerģijas iegūšana) vai apglabāšana, kā arī minēto darbību plānošana un organizēšana.
Iepakojumu pēc tā izmantošanas veida iedala:
- primārais iepakojums – tirdzniecības vajadzībām izmantojams iepakojums, kas nonāk pie lietotāja vai patērētāja tirdzniecības vietā un ir tiešā saskarē ar preci vai produktu (piemēram, alus muca, miltu paka, krāsas spainītis, konfekšu papīrs);
- sekundārais iepakojums – iepakojums, ko izmanto noteikta daudzuma tirdzniecībai paredzētu produkcijas vienību kopīgai iepakošanai. Sekundārā iepakojuma noņemšana neietekmē produkta raksturlielumus (piemēram, plēve apkārt konfekšu kārbai, noteikta daudzuma minerālūdens pudelēm);
- terciārais jeb transporta iepakojums – iepakojums, ko izmanto, lai pārvadātu tirdzniecībai un ražošanai paredzētās preces vai sekundārā iepakojuma vienības un izvairītos no produktu bojāšanās pārvadājuma laikā (piemēram, kastes, mucas, dzelzs stīpas, triecienizolācijas materiāli – putuplasta formas, koka skaidas).[3]
Iepakojums ir precēm pievienots izstrādājumu kopums, kas izgatavots no dažādiem materiāliem un ko izmanto, lai :
aizsargātu, saturētu, piegādātu, uzglabātu, ērti lietotu un realizētu izejvielas un gatavas preces, kā arī lai iepazīstinātu ar tām visā iepakojuma dzīves cikla laikā no ražotāja līdz patērētājam. Iepakojums tiek atdalīts no preces pirms patērēšanas vai patērēšanas laikā.[4]
Divu gadsimtu laikā, iepakojuma industrija ir uzplaukusi pateicoties globālās ekonomikas attīstībai. Ilgu laiku iepakojums tika izmantots lai aizsargātu produkciju, mūsdienās tas noteikti ir daudz sarežģītāk kā jebkad agrāk. Globalizētajā pasaulē, kuras pamatā ir efektīva ražošana un izplatīšanas iespējas, atrodoties tālu no patērētāja, mēs esam palikuši atkarīgi no iepakojuma, lai sūtītā produkcija sasniegtu patērētāju neskarta.
Tajā pašā laikā, iepakojumam ir ne tikai praktiskā, bet arī konceptuālā funkcija. [5]
Iepakojums un vide vienmēr tiek apskatīti kā nesavienojami, veidojot acīmredzamus konfliktus. Iepakojuma industrija lieto milzīgus zemes resursu apjomus, lai droši nogādātu produktus uz mūsu mājām. Prasības pēc stingrākas kontroles un noteikumiem, lai iegrožotu nelietderīgu vai nepareizu materiālu izmatošanu iepakojumā, pasaulē palielinās jau daudzus gadus. Dažās valstīs likumdošana ir ļoti palīdzējusi samazināt atkarību no iepakojuma. Taču ar materiālu tehnoloģiju uzlabošanu, ražošanas procesu un dizainu, arī iepakojuma industrijā ir iespējams nozīmīgi samazināt materiālu apjomu bez darbību apdraudēšanas. Pie tam, otrreizējās pārstrādes sistēmas un tehnoloģijas ir attīstītas tā, ka iepakojumā lietotie materiāli var tikt efektīgāk otrreiz izmantoti vai reģenerēti. Kamēr jaunās tehnoloģijas un dizaina inovācijas mudina uz progresu iepakojuma industrijā, labi zināmā pārliecināšana atgādina: „Samazini, izmanto otrreiz, pārstrādā.”
Dizainera prioritātei iepakojuma radīšanā vajadzētu būt – lietot materiālus cik maz vien iespējams, lai piepildītu iepakojuma vajadzības. Materiāla ietaupījums ir tieši saistīts ar enerģijas ietaupījumu visas piegādes ķēdes laikā. Sākot no iepakojuma aizvešanas līdz produktam, iepakotā produkta transportēšanu uz pārdošanas vietu, līdz produkta transportēšanai līdz lietošanas vietai un iepakojuma izmešanai. Transportēšanas izmaksas, kas izmanto enerģiju un veido piesārņojumu, var tikt ievērojami samazinātas, ja dizaineris izmanto vieglākus vai mazāk materiālus. Labs dizains piedāvā ne tikai svara ietaupījumu, bet arī vietas. Otrreiz izstrādāts iepakojuma dizains, palielina vienību skaitu, kas ietilpst transportēšanas konteinerā. Tas ne tikai samazina izmaksas, bet arī piesārņojumu, tādā veidā sasaucoties ekonomiskajam izdevīgumam ar vides aspektu.
Tajā pašā laikā materiālu samazināšana ne vienmēr ir pats efektīgākais veids, kā nodrošināt labumu videi. Daži iepakojumi pieprasa lielāku materiālu apjomu, lai to padarītu otrreiz izmantojamu. Otrreizējā izmantošana parasti tiek aplūkota kā efektīgāka un ieekonomē vairāk resursus kā otrreizējā pārstrāde.
Iepakojuma industrijā otrreizējā pārstrāde ir kļuvusi par populāru saukli saistībā ar ekoloģiskās sistēmas saglabāšanu. Otrreizējā pārstrāde palielina izejmateriālu dzīves ciklu, taču lielākajai daļai materiālu joprojām ir ierobežots dzīves garums. Attiecīgi, kartons samazinās katru reizi, kad tas tiek pārstrādāts, tādā veidā samazinot tā stiprumu un galu galā apšaubot kartona ilgtspējību. Vienalga vai otrreizējās pārstrādes materiāli vidē sadalās vai nē, tiem visiem nepieciešama savākšana, šķirošana, tīrīšana un otrreizēja ražošana, tādējādi visos posmos ir nepieciešama enerģija un resursi. Dizaineris var palīdzēt minimizēt šīs izmaksas, rūpīgi apdomājot tādas dizaina nianses kā, lietot izstrādājumā vienu materiālu nevis jauktus, paredzot vieglu materiālu demontēšanu, apjoma samazināšanu savākšanas laikā un vieglāku iepakojuma attīrīšanu vai tīrīšanu.
Samazinoties resursiem, materiāliem un palielinoties cenām, tāpat kā atkritumu apsaimniekošanas cenām, palielināsies spiediens uz ražotājiem un dizaineriem, lai uzlabotu iepakojuma metodes. Iepakojums eksistēs tik ilgi, kamēr vien būs produkti, kam tas ir nepieciešams, bet te ir saistība starp atkritumu apjoma palielināšanos, kas radušies no sabojātajām precēm, slikti veidota dizaina vai nepietiekama iepakojuma dēļ, un atkritumiem, kas radīti no pārāk iepakotām precēm.[6]
Iepakojumam ir trīs pamata funkcijas – aizsardzība (arī nodrošinoties pret pakaļdarinājumiem), ietvērums un identifikācija. Tas nodrošina produktu pret potenciāliem bojājumiem transportēšanas un uzglabāšanas laikā, tā pakaļdarinājumiem. Ietvērums nodrošina iepakojuma funkciju produkta lietošanas laikā, piemēram, ērtību, atvēršanu, stabilitāti. Savukārt, identifikācija ietver informāciju, kā produkts ir lietojams, nosaka zīmola identitāti un veicina pārdošanu. Identitātei nav tikai grafiska funkcija, bet arī formas. Forma var nodrošināt unikālu produkta zīmola identitāti vai ievietot produktu specifiskā tirgus sektorā. Šos trīs pamatprincipus nepieciešams ievērot ikviena iepakojuma radīšanā, apsverot optimālās izmaksas.
Tāpat kā funkcionālās prasības, nozīmīgs ir arī marķējums, kas piedāvā šādu informāciju – produkta avots, saturs, instrukciju, universālos produkta kodus, brīdinājumus, sertifikāciju, kā rūpēties par produktu, produkta tipu un stilu, izmēru un porciju/ servēšanas skaitu.[7]
Iepakojums piedāvā nozīmīgu klāstu ar iespējām kā zīmolu vadītājiem attīstīt savu produktu. Pašā vienkāršākajā veidā, jauns iepakojums piedāvā iespējas radīt produktu pieejamu dažādos apjomos, kas attiecīgi ļauj to piedāvāt dažādiem tirgus segmentiem. Vēl jo vairāk, rūpīgi apsverot, kā produkts tirgū tiek piedāvāts un lietots, ir iespējams iegūt nozīmīgas produkta dizaina priekšrocības. Tabula zemāk piedāvā vairākas iespējas produkta iepakojuma pilnveidošanā.[8]
Iepakojuma mērķis Attīstības apsvērumi
- Izsniegšana/izdalīšana Pieejamība, porciju kontrole, piemēram, mērīšana, pārliešana
- Uzglabāšana Novietošana, vieta.
- Stabilitāte Lietošanas, uzglabāšanas laiks, it īpaši pēc atvēršanas.
- Pārvietošana Lietošanas vienkāršība pārdomātam mērķim.
- Attaisīšana/atkārtota aiztaisīšana Piemērotība uzdevumam, piemēram, lietošanas biežumam.
- Otrreizēja lietošana Iepakojuma lietošana citai funkcijai.
- Atbrīvošanās Atbrīvošanās vieglums.
Konkrētā produkta nemitīgai tirgus analīzei, kurā tas darbojas, vajadzētu piedāvāt daudz iespēju produkta/zīmola attīstībā. Vienmēr ir iespējams uzlabot, kā produkts tiek demonstrēts plauktā vai kā tiek veicināts tā atvēršanas ērtums, vai kas cits būtisks. Bieži šīs pārmaiņas var būt mazsvarīgas, bet dažkārt iepakojuma izmaiņas var novest pie lielāka tirgus segmenta ieguves.
Plašāka informācija pieejama rakstā izmantotajos avotos:
[1] Bower, C., Mallory, R., Ohlman, Z. Experimental Eco-Design. Switzerland: Roto Vision, 2005.
[2] Denison, E., More Packaging Prototypes. Switzerland: Roto Vision, 2006. 5. lpp.
[3] SIA „Zaļā josta” www.zalajosta.lv
[4] Blumberga, A., Blumberga, D. Sistēmdinamika vides inženierzinātņu studentiem, Rīga: RTU Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūts, 2010. 239. lpp
[5],[6] Denison, E. More Packaging Prototypes. Switzerland: Roto Vision, 2006. 6. lpp.
[7],[8] Trott, P., Innovation Management and New Product Development 4th Edition. Edinburgh: Pearson Education Limited, 2008.