Dizainers Māris Važa stāsta BŪVLAUKUMAM | Latvijas Dizaineru savienība

Avots: buvlaukums.lv
Foto: Gatis IndrēvicsNule kā tika izziņoti un apbalvoti Latvijas Dizaineru savienības gada balvas laureāti. To kategorijā „Interjera dizains” saistībā ar izstrādāto uzņēmuma „Squalio” biroja interjeru saņēma MĀRIS VAŽA (dizaina studija „Aarpus”). Aicinājām viņu uz sarunu.Uzņēmums „Squalio” ir lepns par savu interjeru, un, kā teikts mājaslapā, tā koncepcijas vadmotīvs ir saikne, kas vijas dažādos līmeņos: starp cilvēkiem, datoriem, globālo tīklu, cilvēka smadzeņu neironiem, kā arī starp valstīm un lielākā mērogā – starp planētām, galaktikām un Visumu. Šī sasaiste tiek attēlota ar viegli uztveramiem elementiem. Punkts – kā vienība, un līnija – kā saikne, kas veido kopumu, vienotu sistēmu un kosmosu. Interjers veidots neitrālos toņos, ar retiem krāsu akcentiem un melnām detaļām pret gaišiem laukumiem, un šis pretmets balto padara vēl baltāku.
Projekts, par kuru ieguvāt balvu, tiešām ir atzinības vērts. Pastāstiet, lūdzu, par to vairāk!Veidoju interjeru strauji augošas kompānijas birojam. Uzņēmums „Squalio”ir saistīts ar digitālajām lietām – digitālo auditu, datorprogrammu izplatīšanu u.c. Tā ir mūsdienīga kompānija, kurā strādā jauni, aktīvi cilvēki, kas lielā mērā noteica, kāpēc tika radīts tieši tāds interjers. Pirmām kārtām man jāsaka liels paldies gan klientu, gan būvnieku lielajai atsaucībai – visi strādāja ar milzīgu atdevi un izrādīja savu ieinteresētību.Tā kā „Squalio”nodrošina saikni starp cilvēkiem, mēs šo projektu abstrakti pacēlām citā līmenī. Koncepcijā kā grafisko veidolu izmantojām punktus un līniju, kas simboliski nodrošina saikni starp diviem punktiem. Tas ir motīvs, kas caurvij visu interjeru un sasaista vizuālo tēlu un konstrukciju. Tas ir pirmais līmenis. Otrais ir funkcionalitāte, jo, daudzas stundas pavadot birojā, darbiniekam jājūtas ērti, lai viņš būtu možs un produktīvs. Tā ietver visu elementu kopumu – gan ērtas mēbeles, gan uzmundrinošus krāsu toņus. Svarīga bija arī gaismas arhitektūra, lai viss būtu pareizi novietots un darbinieks nejustu nogurumu.
Jūs gandarī sasniegtais rezultāts? Ar dizainu un interjera arhitektūru ir tā, ka pirmais, ko esmu iedomājies, parasti atšķiras no tā, kas sanācis. Laika gaitā iecerētais apaug ar detaļām, transformējas, mainās. Kad ir noiets ceļš no pirmās idejas līdz rezultātam, viss, protams, ir nedaudz citādāk, nekā sākumā bija iecerēts. Gribu teikt – jā, ir iznācis labi. Protams, ir lietas, kuras es droši vien varētu papildināt vai pamainīt, bet tas ir kā māksliniekam – viņa darbs nekad nebūs pabeigts, visu laiku gribēsies tajā kaut ko uzlabot.
Vai šis projekts jums bija izaicinājums?Izaicinājums bija saspringtais termiņš un finansiālie līdzekļi, kas tika atvēlēti projektam. Par pārējo var teikt, ka tā bija ierasta padarīšana, jo tā taču ir mana sirdslieta. Darbs ar birojiem – te roka man jau ir piešauta, bet tieši laiks un budžets bija jutīgie punkti. Īstenībā tā notiek diezgan bieži, jo neviens negrib neracionāli ar naudu mētāties pa labi un pa kreisi. Mēs ar klientu vienojamies, kur varētu mazliet vairāk ieguldīt, un, kur tas nav tik svarīgi, uz niansēm varētu pievērt acis.
Jums kādreiz ir bijis līdzīgs projekts vai šoreiz tas bija pilnīgi kas cits, neordinārs? Ir, protams, bijuši projekti, bet klienti nevēlas to afišēt, tāpēc es uz tiem nevaru atsaukties. No zināmākajiem ir biroju komplekss „Baltais vējš” Mārupē – tas gan bija komandas darbs un tapa laikā, kad es strādāju arhitektu birojā. „Baltais vējš” tika veidots nedaudz savādāk. Tur interjera projekts tapa kopā ar arhitektūru, un bija iespēja ietekmēt konstruktīvās lietas. „Squalio” gadījumā ēka bija esoša – ar visu konstrukciju, sienām un kolonnām. Ar šo kontekstu bija jāsadzīvo. Katrs nākamais darbs ir jauns, pilnīgi citāds. Protams, kaut kādus principus, ko izmantoju, varu pielietot arī citos projektos.
Vai šī balvu bija pārsteigums?Galvenā balvā – tas bija negaidīts pārsteigums. Gribēju profesionāļu sabiedrībai atrādīt paša paveikto.
Vai jūs savlaicīgi izdomājāt, ko teiksiet, ja iegūsiet galveno balvu?Uz lapiņas nekas uzrakstīts nebija. Klusībā varbūt gaidīju un ironizēju, ka būs kā Oskara ceremonijās jānoskaita visu radu saraksts, kam jāsaka paldies. Ja tā nopietni – tas tiešām bija pārsteigums. Nebija nekādu ideju, ko es varētu teikt.
Kā jūs sagaidīja mājinieki, draugi, kolēģi?Sieva un daļa draugu bija balvas pasniegšanas ceremonijā, līdz ar to ovācijas un apsveikumi bija uzreiz. Pārējie – priecājās kopā ar mani, lepojās un apsveica. Izjūtas bija patīkamas.
Vai šī balva kaut ko mainīs jūsu dzīvē?Domāju, tā ir vairāk kā stimuls neapstāties un pilnveidoties izvēlētajā virzienā, apliecinājums tam, ka kaut ko dzīvē es esmu izdarījis pareizi, mudinājums skatīties uz priekšu. Galvenais – nedusēt uz lauriem.
Vai tas nozīmē, ka jūs pārliecinājāties, ka izvēlētais amats patiešām ir īstais?Iespējams, kaut kāds apliecinājums bija. Par profesijas izvēli – par to es nekad neesmu šaubījies. Skolas, augstskolas laikā sapratu, ko gribu darīt un kurā virzienā iet.
Kādas atsauksmes esat dzirdējis par atzinību guvušo projektu? Kā cilvēki to novērtē un ko saka?Tas, ko esmu dzirdējis, apstiprina jau iepriekš minēto. Proti, neskatoties ne uz termiņu, ne budžetu, viss ir izdevies krietni augstākā līmenī, nekā sākumā varēja gaidīt. No lietotājiem arī esmu dzirdējis tikai labas atsauksmes.
Pie kā jūs patlaban strādājat, kādi ir jūsu turpmākie plāni?Pašlaik ir projekti ārpus Latvijas, arī par biroju tēmu. Konkrēto pasūtītāju nevēlos minēt, kamēr neesam vienojušies par publicitāti.
Pats dzīvojat dzīvoklī vai mājā?Dzīvoklī, pilsētā.
Kāds ir jūsu dzīvoklis? Droši vien no interjera viedokļa izskatās ideāls?Mums ir veca ķieģeļu māja, tāpēc bija jārēķinās ar kontekstu. Draugi, atnākot ciemos, bija pārsteigti – no ārienes it kā necilai ēkai iekšpusē panākta senlaicīgas muižiņas gaisotne, kad visapkārt ir ķieģeļi, taču izbrīnu pauda cilvēki, kas nav saistīti ar dizainu. Tiem, kas darbojas dizaina un arhitektūras jomā, droši vien liels pārsteigums nebūtu. Profesionālis ierauga un gara acīm jau zīmē bildi, kā viss varētu izskatīties.
Vai jūs varētu izklāstīt īsu savu CV? Internetā par jums daudz informācijas atrast nevar.Mans ceļš mākslas pasaulē sākās diezgan agri, es no 5. klases mācījos „rozīšos” – Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā. Pēc tam sekoja Rīgas amatniecības vidusskola, kur es apguvu metāla dizaina speciālista prasmes un sapratu, kā jāstrādā ar materiālu. Vēlāk studēju Latvijas Mākslas akadēmijā Funkcionālā dizaina nodaļā. Tas bija laiks, kad apzinājos, kurā virzienā strādāt. Pamēģināju darboties arī reklāmas lauciņā dizaina birojā „Pieci ezeri”, pēc tam aizgāju uz arhitektu firmu „Kubs”, kur nostrādāju apmēram sešus gadus, ieguvu būvniecības pieredzi, vairāk saistītu ar interjera arhitektūru, telpas būvēšanu un veidošanu, nevis dekorēšanu. Pēc tam darbojos dizaina studijā „Xcelsior”. Arī tur bija sasaiste ar interjera projektēšanu. Tad sekoja darbs interjera salonā „Krassky”, kur es divus gadus tiecos izpaust sevi gaismas arhitektūras jomā, apguvu zināšanas par to, kā apzināt gaismas iespējas un kā tās pareizi pielietot. Patlaban jau divus gadus esmu pats sev priekšnieks – nodibināju dizaina studiju „Aarpus”. Varbūt tāpēc, ka laiks, kopš darbojos patstāvīgi, nav ilgs, par mani internetā dizaina jomā nav daudz informācijas.Vienīgais, ko varētu pieminēt, ir nominācija gada balvai arhitektūrā par biroju kompleksu „Baltais vējš” Mārupē, K. Ulmaņa gatvē 119 (kopā ar arhitektiem D. Brezinsku un P. Venckoviču). Tā bija ļoti vērtīga pieredze. Konkrēti labākais darbs nominācijā „Jaunbūves – sabiedriskas ēkas” Latvijas arhitektūras 2005. gada skatē un finālists iekštelpu dizaina kategorijā.
Tas nozīmē, ka strādājat viens vai tomēr jums ir sava komanda?Patiešām, ir savējie. Varbūt mēs nedarbojamies vienā telpā, drīzāk projektos satiekamies kā sadarbības partneri. Patlaban darba vide ir mainīga, cilvēki mēdz strādāt no parkiem, bibliotēkām. Man ir interesanti pamēģināt šo sadarbības modeli ar dažādiem lietpratējiem, kurus var piesaistīt projektiem, pamainīt komandas sastāvu.
Vai, jūsuprāt, esat īstais cilvēks īstajā vietā?Domāju – jā, jo man ir bijis pietiekami daudz iespēju iepazīt tos speciālistus, kas ir Latvijā. Ir virkne ļoti labu, bet, manuprāt, tādu varētu būt vairāk, tāpēc man šķiet, ka esmu īstajā vietā.
Kādā situācijā var pie jums vērsties? Ko jūs spējat paveikt?Būtībā jebko dizaina jomā, sākot no darba vides, kas ir lielāks vai mazāks birojs. Ideāli būtu, ja klients vērstos pie manis jau tad, kad tikai sāk noskatīt telpas, vienalga, vai tā būtu darba vai dzīvojamā vide, jo tad uzreiz varu ieteikt labāko risinājumu, pievērst uzmanību konkrētās vietas trūkumiem. Pēc tam var ķerties pie plānošanas, pārplānošanas, projektēšanas un procesa attīstības. Protams, darbības lauks man neaprobežojas tikai ar interjeru.
Kāpēc jūsu dizaina studijai ir tāds nosaukums? Vai tas ir atvasināts no latviešu vārda „ārpus”?Doma ir darboties ne vien Latvijā, bet arī ārpus mūsu valsts robežām, tāpēc latviešu vārds „ārpus”, rakstīts ar diviem „a”, lai citās valodās runājošie spētu uzrakstīt. Man patīk paskatīties uz lietām mazliet no malas, ārpus ierastās situācijas, kad var nonākt līdz interesantam un bieži pat labākam risinājumam nekā ar tradicionālo pieeju.
Daudzi tagad dodas strādāt uz ārzemēm. Vai jūs savu dzīvi un darbu redzat saistītu ar Latviju?Dzīvi – jā, darbu droši vien ka ne, jo es darbojos arī ar projektiem ārpus Latvijas. Kā mājās es jūtos Latvijā, bet uz plašo pasauli skatos kā uz lielu iespēju potenciālu darboties dažādās vidēs.
Vai interjera dizaineru saime ir liela un jūs jūtaties kā kupls pulks?Ir grūti pateikt precīzu skaitli, jo Latvijas Dizaineru savienībā nebūt nav visi. Ir ļoti daudz tādu, kuri praktizē ārpus savienības un dara to itin labi, tāpēc nejūt nepieciešamību pēc tās. Tas ir iemesls, kāpēc konkrētas uzskaites trūkst. Varu vien apjaust, ka tādu aktīvo, kas strādā ar interjeru – gan dizaineru, gan arhitektu – ir ap simtu, varbūt pāri, jo viena daļa darbojas tikai ar arhitektūru. Ir arhitekti, kas pievērsušies interjeram un, manuprāt, dara to labi, gana profesionāli pieiet visām detaļām. Viņi nekādā ziņā nav atstumjami malā.
Vai jaunam censonim arī atrastos kaut tas, ko iesākt?Mums ir ļoti daudz jaunu, talantīgu un spējīgu dizaineru, kuri patlaban pierāda sevi pasaules līmenī, bet nevajag skatīties uz Latviju kā uz aizņemtu radošo telpu. Tajā jebkurā gadījumā var vēl iespraukties un izdarīt daudz ko labāk par citiem, bet uz visu jāskatās mazliet plašāk – sākt ar Eiropu vai varbūt Krieviju. Iemācīties izmantot savu prātu var visur.
Ko jūs novēlētu jaunajiem, kuri domā savu dzīvi saistīt ar interjera dizainu un varbūt sper pirmos soļus šajā virzienā?Pirmais – kritiski izvēlēties mācību iestādi. Varbūt skatīties ne tikai uz Latviju, bet kaut vai uz Eiropas valstīm. Ļoti noder tehniska izglītība – ja kāds ir tehniski domājošs, viņš droši var stāties arī Arhitektūras fakultātē, bet pēc tam darboties tikai ar interjeru. Tās ir lietas, kas sader kopā.
Ko jums pašam novēlēt sarunas beigās?Veselību, spēku, spēju neatslābt.
Teksts: Ilona Noriete