Stokholmā 2. janvārī mūžībā devies latviešu dzejnieka Kārļa Skalbes mazdēls, arhitekts Andrejs Legzdiņš.
Andrejs Legzdiņš ir vienīgais latviešu dizainers, par kuru sešas reizes veidotas publikācijas itāļu dizaina žurnālā DOMUS.
Vienā no šīm publikācijām septiņdesmitajos gados Legzdiņš radījis vīziju — viņš sēž pie datora un runājas ar draugu. Šodien tas patiešām notiek! Toreiz Andrejs Legzdiņš Zviedrijā bijis tāds kā disidents un ķēpājies ar lietām, kuras zviedri nav uzskatījuši par ievērības cienīgām — ar industriālo dizainu. Konkrēti — ar dažādām lidmašīnu konstrukcijām. Šobrīd, kad visi ir sapratuši, ka tehnoloģijas un daba tomēr var nebūt divas karojošas frontes, Legzdiņa darbi ir īpaši interesanti.
1936. gadā dzimušais Andrejs bija Kārļa Skalbes pirmais mazdēls, Skalbes meitas Ilzes un arhitekta Roberta Legzdiņa dēls.
1944.gadā, astoņu gadu vecumā, viņš vienā bēgļu laivā kopā ar vectēvu izceļojis no Latvijas.
Atvadu vārdus Legzdiņam velta arī Kārļa Skalbes memoriālais muzejs “Saulrieti”:
“Šonakt pār Kalna māju, pār Tavu meža būdu un visu Vecpiebalgu pūta lieli vēji, locīdami jaunās egles, vecos bērzus un drebinādami ozolu milžus. Lietus, aumaļām, neprātīgi un skaļi līstot nežēlīgi triecās kažokā sētā palikušam runcim, sitās “Saulrietu” tumšajos logos un pārvērta melnās skumjās Incēnu kalnu, kas vēl nesen greznojās ziemas baltajā rotā. Zvaigžņu grāmata šajā naktī aizvērta. Kad citu nakti tā atkal lies klusu gaismu pār pasauli, līdzās vectēva Kārļa Skalbes zvaigznei tajā spoži mirdzēsi arī Tu, Andrej. Ar to vēl ilgi būs grūti sarast. Jo īpaši vasaras otrā pusē, kad ierasts klausīties, vai neatskan Tava braucamā troksnis, vai kalnā nerāpjas auto, kurā matiem plīvojot sēžat Jūs ar Ligitu.”
Legzdiņš bija Stokholmas Mākslas, amatu un dizaina koledžas profesors. 2012. gadā viņš izdevis grāmatu “Mani darbi un nedarbi” par savu dzīvi.
Ar skumju ierakstu padalījusies arī Vecpiebalgā dzīvojošā rakstniece Inguna Bauere: “Kad pēdējo reizi tikāmies, viņš apsolīja turēties braši un nākamvasar kā parasti kopā ar Ligitu apciemot abiem tik mīļo meža būdu Vecpiebalgā. ,,Hej, Inguna,” viņš teica, ietverot mani savā draudzīgajā apskāvienā, ,,kāpēc tu izskaties tik skumja?” Taisnojos, ka nemaz, nemaz neesmu skumja, vienkārši nepatīk atvadas, tāpēc ,,atā, Andrejiņ,” es steidzīgi teicu un nepaliku kā parasti uz ielas, mājot ar roku, kamēr Legzdiņu mazais džipiņš pazuda skatienam, bet iesteidzos mājā, lai noslēptu šķiršanās asaras. Nu drīkstu raudāt neslēpjoties. Krītot slapjām sniegpārslām, Kārļa Skalbes mazdēls Andrejs devies pie savējiem uz debesīm. Palicis apskāviena siltums un mīļa cilvēka neaizmirstamās draudzības starojums.
Andrejam nepatika pelēka garlaicība. Viņš bija košs un priecīgs. Kā pats atzinās savā grāmatā ,,Mani darbi un nedarbi”, viņam patika ,,runāt caur bildēm”… Tie ir tikai daži mirkļi, ko glabā fotogrāfijas. Kad bijām līdzās, nelikās svarīgi bildēties, svarīgi bija – kopā būt un izbaudīt. Ligitas maigumu un smieklus, Andreja labestību, atmiņu stāstus, jokus, saksofona spēli, viedo gudrību, mīlestību uz reiz zaudēto dzimteni Latviju, kas spraucās ārā pa visām porām… Nezinu, kādiem vārdiem lai izstāstu, cik viņš bija lielisks. Bija. Negribu tam ticēt!”
Ļoti aizkustinošu interviju ar Andreju Legzdiņu var lasīt šeit >>>
Andreja Legzdiņa autobiogrāfisko grāmatu “Mani darbi un nedarbi” iespējams iegādāties šeit >>>