Ja Jums ir radusies interese par Latvijas dizainu, tad, kā ikvienam pētniekam, Jums ir divas iespējas. Viena – pētīt lietas, zīmes un funkcijas vēsturisko attīstību. Otra – sekot līdz tam, kā modernās ražošanas, tehnoloģiju un sociālo koncepciju izmaiņu rezultātā radoši cilvēki risinājuši un risina dažādu izstrādājumu (produktu) formveides, vides organizācijas un komunikāciju sfēras uzdevumus.
Centīšos dot īsu ieskatu Latvijas dizaina priekšvēsturē.
Latvijas un latviešu tautas kultūras savdabību, tātad – arī mūsu dizainu, ir iespaidojis tas, ka sākot ar 13.gs. otro pusi gan saimnieciskajā, gan politiskajā dzīvē dominēja teritoriju iekarojušie Baltijas vācieši, kam 18.gs. sākumā pievienojās Krievija. Līdz 19. gs. vidum latvietis bija vācu vai krievu dzimtkunga (feodāļa) muižai piesaistīts zemnieks ar salīdzinoši minimālu iespēju ceļot un sadzīvei nepieciešamās lietas iegādāties tirgū.
Paradoksāli, bet šai smagajai situācijai bijušas arī pozitīvas sekas. No paaudzes uz paaudzi saglabājās, tika pārmantota, un attīstīta senā materiālā un garīgā kultūra.
Mūsu ģeometriskais ornaments gan kā zīmju valoda, gan kā konstruktīva struktūra ir dzīvs un mīlēts tautas apziņā. Nepieciešamība izmantot galvenokārt pašu izaudzētus un dabā iegūtus materiālus un krāsvielas ir mūsu krāsu un materiālu izjūtas pamatā. Tas, ka pašiem bija jāuzceļ un jāiekārto mājvieta, jāizgatavo apģērbs un darbarīki, attīstīja funkcionālu un estētiski harmonisku vides uztveri, izdomu, amatnieciskās iemaņas un cieņu pret labi padarītu darbu. Latviešu amatnieku prasmes ļoti atzinīgi vērtējis, piemēram, Anrī van de Velde (Henry van de Velde, 1863-1957), kurš 1910. gadā vadīja būvdarbus Rīgā. Apgrūtinātie sakari starp dažādos novados dzīvojošajiem cilvēkiem radījuši ap divdesmit tautas tērpu variantus ar dažādiem krāsu un rakstu salikumiem. Šo bagātību sākotnēji pasaulē nesa talantīgākie mākslas amatniecības pārstāvji, kuru darbi guva medaļas starptautiskās izstādēs jau kopš 20.gs. sākuma. Tautas mākslas tradīcijas radoši izmantoja gan jūgendstila un Art Deco stila ietvaros strādājošie mākslinieki Jūlijs Madernieks (1870-1955) (raksti tekstilijām), Ansis Cīrulis (1883–1942) (mēbeles), Romāns Suta (1896 – 1944) un Aleksandra Beļcova (1892-1981) (“Baltars” porcelāna apgleznojumi), gan viens no interesantākajiem konstruktīvisma pārstāvjiem – Gustavs Klucis (1895-1938). Caur konstruktīvisma prizmu skatītās etnogrāfiskās tradīcijas deva ierosmes unikāliem pilsētvides risinājumiem Latvijā populārajās Mākslas dienās divdesmitā gadsimta astoņdesmitajos gados. Tās joprojām ir iedvesmas avots norises vietu telpiskai organizācijai Latvijas dziesmu un deju svētkos un citos pasākumos.
Tautas mākslas, amatniecības un celtniecības saturisko, strukturālo un funkcionālo pamatvērtību studijas ir arī viens no mūsu modernās amatniecības un dizaina izglītības stūrakmeņiem.
Rūpnieciskajā lielražošanā Latvijā līdz 1914. gadam dominēja Krievijas un Ārvalstu speciālisti. Latvijas speciālisti tajā praktiski varēja ienākt tikai pēc Pirmā Pasaules kara, kad jaundibinātā Latvijas valsts sāka attīstīt savu izglītību, zinātni un rūpniecību. Lai gan dizaina izglītība vēl nepastāvēja un šo vārdu sabiedrībā nelietoja, taču atzinību un panākumus, tāpat kā mūsdienās, varēja gūt tad, ja sastapās ieinteresētas radošas personības un ražošanas vadītāji. Pasaulē pazīstamākais Latvijas veiksmes stāsts ir VEF (Valsts Elektrotehniskā Fabrika) ar aviokonstruktora Kārļa Irbīša (1904-1997) lidaparātiem, viņa brāļa Ādolfa Irbītes (1910-1983) dizainu radioaparātiem, kas atzīmēti ar Grand Prix vispasaules izstādēs 1936., 1937. un 1938. gadā, ar Valtera Capa (Walter Zapp 1905-2003) fotoaparātu Minox. Par tik pat unikālu savam laikam speciālisti atzīst arī 1937. gadā Arnolda Pandera konstruēto un ar Kārļa Irbīša līdzdalību radīto motociklu “Pandera” ar elektrostarteri (“Harley-Davidson” elektrostarteri patentēja tikai 20.gadsimta 60.gadu sākumā).
Atbilstoši pasaules modes tendencēm un sabiedrības gaumes prasībām attīstījās arī iepakojuma dizains un reklāmas plakāti. Nopostīto pilsētu atjaunošana un jaunās celtnes sekmēja interjera, mēbeļu un sadzīves priekšmetu radīšanu.
Veiksmīgi uzsākto attīstību pārtrauca Otrais Pasaules karš. Latvijas tika varmācīgi iekļauta Padomju Savienībā, bet šīs milzīgās valsts centralizētā plānveida ekonomika nebija vērsta uz patērētāju vajadzību apmierināšanu un normālu, produkcijas kvalitāti un dizaina attīstību veicinošu konkurenci. Tomēr vēlēšanās radīt skaistas lietas un sakārtotu vidi Latvijā bija saglabājusies un turpināja attīstīties par spīti absurdajiem apstākļiem. 20.gs. vidū Latvijas rūpniecības uzņēmumos atkal sāka dibināt dizaina (mākslinieciskās konstruēšanas) nodaļas. 1961. gadā Mākslas akadēmijā līdz ar tēlotājas mākslas, tekstilmākslas, keramikas un metāla mākslas studentiem saka gatavot arī profesionālus dizainerus. Populārākās nozares bija radioaparatūras dizains (VEF un “Radiotehnika”), mikroautobusu dizains (RAF), sporta motociklu un mopēdu dizains (“Sarkanā Zvaigzne”), mēbeļu dizains (“Gauja”), porcelāna dizains (“Rīgas porcelāna rūpnīca”), tekstildizains, mode un rotas, iepakojums un grafiskais dizains. Dizaineri projektēja dekoratīvi tēlainus vides objektus, interjeru iekārtas, informācijas sistēmas un zinātnisko aparatūru. Tā kā PSRS oficiālā ideoloģija noliedza jaunākās tendences pasaules modernajā mākslā, ar vārdu “dizains” reizēm maskēja arī tādus mūsu mākslinieku darbus, kas neiekļāvās atļautajā “sociālistiskā reālisma” manierē.
Okupācijas gados dizaineri kļuva par vienu no aktīvākajām Latvijas radošās sabiedrības grupām, organizēja izstādes, veicināja pētījumus un popularizēja sabiedrībā modernās formveides (produktu dizaina) un vides organizācijas idejas, dibināja profesionālas organizācijas. 1966. gadā nodibināja Latvijas Mākslinieku savienības dizaineru sekciju. Tā bija unikāla situācija gan PSRS gan pasaules praksē, kas apliecināja izcila dizaina vietu Latvijas kultūrvērtību apziņā. Dizaineru un LPSR Valsts plāna komitejas sadarbības rezultātā 1981.gadā nodibināja Latvijas Dizaina centru, kuram pēc ieceres vajadzēja veikt ikdienas darbu dizaina ideju popularizēšanā, sabiedrības sociālo vajadzību un dizaineru darba apstākļu izpētē, dizaina izglītības sekmēšanā.
Dažādās nozarēs nodarbinātu dizaineru skaits un viņu profesionālā pašapziņa turpināja augt. PSRS plānveida saimniekošanas sistēma neveicināja jaunu, modernu un kvalitatīvu izstrādājumu regulāru ienākšanu tirgū, un valsts vadītāji apzinājās, ka tas kavē tālāku attīstību. 1986.g. PSRS Komunistiskās partijas Centrālā komiteja pieņēma lēmumu (nepublicētu) par PSRS dizaineru savienības organizēšanu, un 1987.gadā šo organizāciju, kurā bija arī Latvijas dizaineri, nodibināja. 1988. gada 15. aprīlī notika Latvijas dizaineru savienības dibināšanas kongress (85 biedri – dizaineri, pasniedzēji un dizaina teorētiķi, priekšsēdētājs Gunārs Glūdiņš, ), bet 2. decembrī Igaunijas, Latvijas un Lietuvas Dizaineru savienības kopīgā rezolūcijā paziņoja, ka uzskata sevi par patstāvīgām radošām organizācijām. Šā paša gada nogalē sadarbībā ar Mākslinieku savienības dizaineru sekciju, Mākslas fondu un PSRS Mākslinieku savienību tika sarīkots viens no vērienīgākajiem dizaina jaunajai – daudzpusīgajai uztverei veltītajiem pasākumiem – 7. Latvijas dizaina izstāde un starptautiska apspriede par tēmu „Dizaina vieta un loma mūsdienu sabiedrībā”. Latvijā notika arī pasaules latviešu dizaineru tikšanās. Dizaineru savienība aktīvi iekļāvās 1988. gadā dibinātās Latvijas Radošo savienību padomes darbā.
Astoņdesmito gadu beigās PSRS teritorijā un deviņdesmitajos gados Latvijā pēc valsts atjaunošanas strauji mainījās saimniekošanas principi. Notika pāreja uz atvērta tirgus ekonomiku, un tās pirmā desmitgade nebija labvēlīga lieliem projektiem rūpniecības dizaina jomā. Ekonomiskās problēmas iespaidoja arī citas dizaina nozares. Dizaineru radošā darba atbalstam tika veidots Latvijas Dizaina fonds (2005. gadā izveidota cita organizācija ar tādu pašu nosaukumu un līdzīgiem mērķiem) un tā radošā apvienība „Dizainprojekts” Lai apvienotu Latvijas Mākslinieku, Arhitektu un Dizaineru savienību spēkus un akumulētu līdzekļus kopīgiem projektiem, 1993. gadā Latvijas Dizaina fondu pārveidoja par Latvijas Arhitektūras un dizaina fondu. Pirmais kopīgais projekts 1993. gadā bija grafiskā dizaina izstāde, kurā piedalījās 57 autori.
Latvijas sabiedrības izpratni par to, ko nozīmē radoša pieeja darbam, un ko nozīmē kvalitatīva lieta, palīdzēja uzturēt arī plašais mākslas skolu tīkls bērniem un izglītotu profesionāļu vadītās mākslas amatniecības studijas pieaugušajiem. Te projekti nebija jāved apstiprināt uz PSRS centrālajām organizācijām, nebija jābaidās, ka laba ideja, nonākusi ražošanā, tiks nekvalitatīvi realizēta, un sliktā prece graus arī dizainera prestižu. Latvijas amatnieki ir atjaunojuši Latvijas Amatniecības kameru, kur profesionālās organizācijas piešķir starptautiski atzītu meistara titulu. Lai gan brīžam ir mēģinājumi novilkt vismaz teorētisku robežu starp amatniecību un dizainu, taču ir arī veiksmīgas sadarbības piemēri. Jaunieši, kas ieguvuši vidējo izglītību kādā amatniecības nozarē, labprāt turpina studijas dizainā, savukārt Latvijas Mākslas akadēmijas dizaina nodaļas studenti meklē radošas sadarbības iespējas ar amatniekiem.
Pēc neatkarības atjaunošanas 1991. gadā aktivizējās mūsu sadarbība ar starptautiskajām dizaina organizācijām. Dizaineru savienība un, par spīti ļoti smagajiem ekonomiskajiem apstākļiem, 1996. gadā ICSID uzticēja Latvijai noorganizēt 25. starptautisko praktiskās projektēšanas semināru, kas notika Ventspilī ar tēmu „Koks – pasaules bagātība”. Seminārā piedalījās 40 dalībnieki no 12 valstīm.
Wood: Global Resource. September 8 – 22, 1996
Ventspil, Latvia
The workshop hosted thirty-seven designers from fourteen countries who were divided into five teams to examine ways through which local designers and architects could add value to the Baltic wood industry for both domestic and international markets, with a focus on product designs that would represent Baltic culture and enhance community environments.
Latvijas Dizaineru savienības priekšsēdētāju darbības laiki šajā amatā:
1988-1992 – Gunārs Glūdiņš
1992-1994 – Edīte Bērziņa
1994-1998 – Mintauts Lācis
1998-2008 – Inguna Lauce
2008-2012 – Anita Grase
2012-2018 – Andrejs Broks
Kopš 2018 – Miks Pētersons
