Ar izstādi Latvijas dzelzceļa vēstures muzejā 2018. gadā laikā no 9. līdz 13. oktobrim Latvijas Dizaineru savienība atzīmēja savas darbības trīsdesmito gadadienu. Dizaineru savienības rašanās, neatkarīgas no Mākslinieku savienības dizaineru sekcijas, kas bija veidojusies tieši divdesmit gadus agrāk, rādīja, ka nozares speciālisti bija pārliecināti – viņu darbs ir ne tikai radoša pašizpausme, bet joma, kas spēj pozitīvi ietekmēt gan tautsaimniecības attīstību, gan sociālos procesus sabiedrībā, tādēļ tas ir pareizi jānovērtē un jāorganizē. Vēlāk ir izteiktas dažas domas, ka Dizaineru Savienības organizēšana PSRS un Latvijā ir bijusi novēlota vai pat lieka. Tam nevar piekrist, jo Latvijas dizaineri arvien noteiktāk iekļāvās kustībā, kas pasaulē bija aizsākusies jau divdesmitā gadsimta pirmajā pusē, un īpaši aktivizējās pēc Otrā pasaules kara. Rezultātus noteica tas, kāda veidojās katras valsts vai reģiona kopējā politiskās, ekonomiskās un sociālās attīstības taktika un stratēģija.
Atcerēsimies, ka Ņujorkas Modernās mākslas muzejs (MoMA) jau 1932. gadā izveidoja arhitektūrai un dizainam veltītu nodaļu, bet Vinstona Čērčila valdība vēl kara laikā 1944. gadā organizēja Britu Rūpnieciskā dizaina padomi (Council of Industrial Design). Polija 1950. gadā viena no pirmajām Eiropā izveidoja savu Rūpnieciskā dizaina institūtu (Instytut Wzornictwa Przemysłowego), kas nodarbojās ar izpēti, projektēšanu un profesionālām konsultācijām. 1951. gadā Žaks Vjeno (Jacques Viénot 1893-1959) organizēja Franču rūpnieciskās estētikas institūtu ( l’Institut d’Esthétique Industrielle; 1965 pārdēvēts par Institut français du design;) un sekmēja Industriālā dizaina organizāciju starptautiskās padomes ICSID (International Council of Societies of Industrial Design; kopš 2017.g. Pasaules dizaina organizācija – World Design Organization) tapšanu. Pēc eksportpreču izstādē 1949. gadā Ņujorkā saņemtās nopietnās kritikas savu dizaina padomi nolēma dibināt Vācijas Bundestāgs (Rat für Formentwicklung, dib. 1953). No 1987. līdz 1997. gadam Padomi vadīja Dīters Rams (Dieter Rams, 1932). Ramsa slavenās desmit tēzes par labu dizainu un atziņa, ka dizainam, tāpat kā tehnoloģijām un kultūrai nemitīgi jāattīstās, vistiešākā veidā iespaidoja un aktivizēja Latvijas speciālistus. Jau sešdesmitajos gados, pēc tam, kad bija izveidota Interjera un iekārtu nodaļa un Rūpnieciskās mākslas nodaļa Mākslas akadēmijā, un dizaineru radošā sekcija Mākslinieku Savienībā, dizaineri meklēja iespējas iespaidot gan preču projektēšanas, ražošanas un izplatīšanas procesus, gan vides kvalitāti. Tostarp no aizmirstības pamazām tika izceltas divdesmitā gadsimta divdesmito gadu avangarda idejas arhitektūrā un dizainā.
Zīmīgi, ka arī Vācijas Demokrātiskās republikas valdību, kas sākotnēji bija izrādījusi lielu neuzticību bijušā Bauhaus’a idejām, nepieciešamība konkurēt pasaules tirgū spieda veicināt dizaina attīstību sistematizētajā ražošanas struktūrā. Pirmā Rūpnieciskā dizaina padome (Rat für Industrieform, dib. 1962.) darbojās Kultūras ministrijas paspārnē, bet 1972.g. tā jau bija pāraugusi par vienu no VDR Ministru padomes institūcijām (Amt für Industrielle Formgestaltung), kuras lēmumiem vajadzēja palīdzēt celt rūpnieciskā dizaina projektu un produkcijas kvalitāti. Tas bija viens no veidiem kā mēģināt padarīt dzīvotspējīgāku Padomju Savienībā un sociālistiskajās valstīs izveidoto “ kombinātu” sistēmu, kas paredzēja nozaru uzņēmumu sasaisti un sadarbību, faktiski padarot tos savstarpēji atkarīgus.
Pieredze un pētījumi rādīja, ka labs dizains ir jāpopularizē. Tādēļ tika organizēti konkursi ar prestižām balvām. Taču prestižs bija jau pats jēdziens “labs dizains”. Pirmie to sāka lietot amerikāņi vēl lielās depresijas laikā, bet pēckara periodā Good Design jau bija koncepcija, kurā iekļāvās gan ēkas un mēbeles, gan sadzīves un dārza preces. Labs dizains pozitīvi iespaidoja ekonomiku un radīja cilvēkos sajūtu, ka dzīve var kļūt labāka un pēc tā ir vērts tiekties.
Padomju Savienībā pēckara gados jebkuras nozares attīstības priekšnoteikums bija atbilstošs Komunistiskās partijas vai vismaz PSRS Ministru padomes lēmums un personas, kas bija ieinteresētas šādu lēmumu un tā pieņemšanu sagatavot. Dizaina attīstību kopš 1945. gada būtiski rosināja Jurijs Solovjovs (1920-2013) – cilvēks ar organizatora talantu un izcilām spējām gan projektēšanā, gan diplomātijā. Pirmais būtiskais dokuments biija 1962. gada PSRS Ministru kabineta lēmums nr. 394 “Par mašīnbūves produkcijas un kultūras un sadzīves preču kvalitātes uzlabošanu, ieviešot mākslinieciskās konstruēšanas metodes”. Jāatceras, ka par māksliniecisko konstruēšanu padomju sistēmā sauca projektēšanas procesu, par tehnisko estētiku – ar šo procesu saistīto izpēti un teoriju, tā aizstājot kopš 1959. gadā ICSID (International Council of Societies of Industrial Design-Starptautiskā Rūpniecības dizaina biedrību padome) pirmajā ģenerālajā asamblejā starptautiski pieņemto, saturiski ietilpīgo apzīmējumu dizains. Pēc 1962. gada lēmuma aizsākās strauja valstiskas sistēmas veidošana ar Vissavienības Tehniskās estētikas institūtu (VNIITE – Всесоюзный научно–исследовательский институт технической эстетики, direktors – Jurijs Solovjovs) centrā. Latvijai, kuras projektētāju darbi jau bija guvuši gan iekšzemes, gan starptautisku atzinību un autoritāti, tas nozīmēja jaunas attīstības iespējas, tomēr galvenokārt – nepieciešamību iekļauties kopējā smagnējā un laikietilpīgajā projektu saskaņošanas un apstiprināšanas kārtībā. Mūsu republikas rūpniecības uzņēmumu, ministriju, Zinātņu akadēmijas institūtu un citu organizāciju projektēšanas birojos ienāca speciālisti ar augstāko izglītību, ar izpratni par dizaina nozīmi un vēlmi aktīvi strādāt. Starp citu, publicējot VNIITE izdotajā vissavienības žurnālā Tehniskā Estētika (Tехническая эстетика) informāciju par pirmajiem Mākslas akadēmijas vakara kursu beidzējiem, mākslas zinātnieks Herberts Dubins viņus jau 1967. gadā, sauc par dizaineriem, lai gan amatu nosaukumi darba vietās ir dažādi, un vārds dizains oficiālajos dokumentos vēl nav sastopams.
Nākošo desmitgadi Latvijas dizainā raksturo zināms optimisms, lai gan praktiķi, kas saistīti ar ražošanu, piedzīvo arī dramatiski absurdas situācijas. Astoņdesmito gadu sākumā PSKP XXVI kongresā (1981) tiek pieņemti daudzsološi lēmumi par valsts attīstību līdz 1990. gadam. Tomēr mainīt līdzšinējās politikas pamatprincipus nebija paredzēts. Galvenā eksportprece, tāpat kā mūsdienu Krievijā, bija nafta un citi izrakteņi nevis zinātnes vai ražošanas sasniegumi. Tagad, zinot turpmākos notikumus, ir skaidrs, ka nedz dizaineru, nedz citu nozaru speciālistu entuziasms un pašaizliedzīgs darbs vien nedod gaidītos rezultātus, tomēr atteikties no sava talanta, aicinājuma un pārliecības cilvēkam ir grūti. Cerības viesa 1985. gadā pie varas nākušā Mihaila Gorbačova pasludinātais kurss uz sabiedriski politiskās dzīves “perestroiku” laikā līdz 2000. gadam. Partijas un tās līderu teksti, kaut arī to īstenošanai prātīgi cilvēki neticēja, oficiālos disputos noderēja par argumentiem. Tādu taktiku izmantoja arī Jurijs Solovjovs. Viņš bija ieguvis starptautisku autoritāti, panācis, ka 1975. gadā ICSID congress notika Maskavā, un 1977. gadā ievēlēts par ICSID prezidentu. Daudziem Rietumu pasaulē šķita, ka padomju dizaina valsts sistēma ir progresīva. Pāri robežām raugoties vai viesojoties VNIITE, radās maldīgs iespaids, ka dizaineriem radīti lieliski darba apstākļi, taču patiesībā tādi tie bija tikai retos izņēmuma gadījumos. Savukārt padomju dizaineri, ņemot vērā starptautisko pieredzi, cerēja situāciju uzlabot, ja viņiem, līdzīgi kā citu radošo profesiju pārstāvjiem būs sava profesionāla sabiedriskā organizācija, kurā apvienosies nozares dažādu virzienu pārstāvji. Panākt atļauju dibināt tādu organizāciju izdevās 1986. gadā. Lai pārliecinātu funkcionārus, viņiem PSKP Centrālkomitejas ēkā Maskavā tika sarīkota speciāla izstāde, un partija pieņēma nepublicējamu lēmumu par PSRS Dizaineru savienības dibināšanu. Ar PSRS Ministru padomes Valsts zinātnes un tehnikas komitejas 1986.gada 18. jūlija lēmumu izveidoja plaši pārstāvētu organizācijas komiteju, žurnālā Tehniskā estētika vispārējai apspriešanai nodrukāja topošās organizācijas statūtu projekts. Caur uzņēmumu vadītājiem ziņu par topošo organizāciju saņēma arī rūpniecībā strādājošie dizaineri, un izvirzīja delegātus uz kongresu. Šajā posmā aktīvi darbojās Gunārs Glūdiņš un toreizējais Latvijas Dizaina centra vadītājs Jānis Ancītis. 1987. gada 3. aprīlī 615 delegāti, kas pārstāvēja 30 tautības un dažādas dizaina jomas, PSRS Dizaineru savienību nodibināja. Tika nolemts šos cilvēkus kā autoritatīvākos profesijas pārstāvjus, uzskatīt par pirmajiem Dizaineru savienības biedriem. “Runas, protams, nav atmiņā palikušas, tikai tā piepaceltā un cerīgā gaisotne. Atceros, kā pildījām iestāšanās anketas un gaidījām savas biedra kartes. Es savu toreizējo biedra karti esmu saglabājusi – par piemiņu.Nu jau mēs Latvijā bijām kaut neliels, tomēr domubiedru pulciņš, kas katrs savā uzņēmumā varēja sākt pulcēt ap sevi pārējos kolēģus un aicināt arī viņus iestāties savienībā,” atceras Maija Kajaka – tobrīd māksliniece zīda ražošanas apvienībā „Rīgas audums’’. Par priekšsēdētāju, protams, ievēlēja Juriju Solovjovu, bet valdē kā vienu no deviņdesmit diviem locekļiem ievēlēja Gunāru Glūdiņu. Dibināšanas kongress pieņēma arī lēmumu par PSRS Dizaina fonda organizēšanu un par to, kāda profila darbus veiks Fonda sistēmas uzņēmumi.
Drīz vien kļuva skaidrs, ka PSRS Dizaineru savienībai ir tendence kļūt par izteikti centralizētu veidojumu, kas, līdzīgi kā VNIITE, atsaucoties uz kompleksas pieejas nepieciešamību vides organizācijai, grasās dibināt tā sauktās radošās komisijas dizaina propagandai, izpētei, kadru sagatavošanai, modei, videi u.c. Tas dara uzmanīgus, taču rosinājums līdzīgas komisijas dibināt arī republikās šķiet atbalstāms. Neparasti daudzsološs, bet novēlots un tādēļ utopisks izrādās PSRS Ministru padomes 1987.gada 3. novembra lēmums nr. 1248 “Par dizaina tālāku attīstību un tā izmantošanas paplašināšanu, lai paaugstinātu rūpniecības produkcijas kvalitāti un pilnveidotu dzīvojamās un sociāli kulturālās sfēras objektus.” Un tomēr – beidzot tieši par dizainu un ergonomiku, par to potenciālo lomu sabiedrības attīstībā un cilvēku labklājībā runā valsts visaugstākajā līmenī.
Jau 1987. gadā dizaineru savienības nodibināja Lietuvā, Baltkrievijā, Kazahijā un citās republikās. Gunārs Glūdiņš, Mintauts Lācis, Jānis Ancītis un daudzi no izvirzītajiem dibināšanas kongresa delegātiem kļuva par organizatorisko kodolu Latvijas Dizaineru savienības dibināšanai. Viņi šādu organizāciju uzskatīja par nepieciešamu.
Talantīgākie Latvijas uzņēmumu speciālisti bija radījuši savam laikam izcilus inovatīvus projektus un dizaineri devuši tiem teicamu veidolu, tomēr vadības un plašākas sabiedrības interesi un atzinību gūt bija izdevies tikai dažiem no dizaineriem. Tas nozīmēja, ka tikai daži varēja reāli ietekmēt ražojamās produkcijas dizaina kvalitāti, tikai dažiem bija nodrošināti darba apstākļi, kas paredzēja arī profesionālu pilnveidošanos. No divdesmit septiņiem Mākslinieku savienības dizaineru sekcijas biedriem (1984.g. janvāra dati) ražošanas uzņēmumos strādāja vienpadsmit – septiņi Ražošanas apvienības Radiotehnika konstruktoru birojā Orbīta, pa vienam – mikroautobusu rūpnīcā RAF, Rīgas motorūpnīcā Sarkanā zvaigzne, Rīgas rūpnīcā Straume, un Līvānu stikls. Pārējie, kas veica patstāvīgu radošo darbu (2), izpildīja pasūtījumus Mākslas fonda Dekoratīvās mākslas kombinātā (7), strādāja Mākslas akadēmijā (1), Latvijas Dizaina centrā (1) vai citos birojos varēja racionālāk plānot darba laiku un salīdzinoši brīvāk izpausties projektos.
Aiz PSRS robežām skaļi un provocējoši sevi bija pieteicis rotaļīgais postmodernisms, novirzot uzmanību no “labā dizaina” principiem, un Latvijā to juta. Šķita, ka pieticība un nopietnība, kādu jo īpaši padomju apstākļos uzspieda rūpnieciskā ražošana, vairs nav aktuāla. Sava nozīme bija tam, ka gandrīz nevienam no Latvijas dizaineriem nebija iespējas praksē redzēt, ka arī postmodernisma garā ieturētie lietu un vides projekti prasa perfektu realizāciju. Daļā no Mākslinieku savienības dizaineru sekcijas biedriem bija jaušama nedaudz augstprātīga attieksme pret ražošanā strādājošajiem un zināma neuzticība pret 1981. gadā pēc dizaineru iniciatīvas ar Valsts Plāna komitejas lēmumu iedibināto Dizaina centru kā iespējamu konkurentu. Toties rūpniecības uzņēmumos strādājošie tiecās apvienoties, lai dalītos pieredzē, aizstāvētu savas idejas un intereses.
Pēc trīsdesmit gadiem intervijā (Veronika Viļuma. FOLD 22. decembris, 2016) Gunārs Glūdiņš par toreizējo aizrautību saka: « Tā bija naiva muļķība. Bija 1988. gads, cerēju, ka ar Rietumu iespējām un godīgu, strādāt gribošu tautu rūpniecība Latvijā varētu kļūt ļoti nozīmīga. Es gribēju pulcēt ne tik daudz Mākslinieku savienības paspārnē esošos dizainerus, bet tieši tos, kuri strādāja rūpniecībā — viņi varbūt nebija augsti izglītoti mākslinieki, bet viņiem bija rūpnieciskās ražošanas pieredze, kas, manuprāt, iederējās šajā organizācijā. Tajā tika uzņemti arī tolaik pazīstami fotogrāfi, konstruktori. Nāca cilvēki no dažādām vietām, kuri vēlējās ko jaunu radīt un taisīt…»
1987. gada novembrī vēl turpinās biedru uzņemšana PSRS Dizaineru savienībā, taču Latvijas orgkomiteja jau izstrādājusi turpmākās darbības plānu – LDS dibināšanas kongress, Latvijas dizaina fonda un radošās apvienības “Dizainprojekts” izveidošana. Paredzēts plēnums “ Par dizaina lomu sociālkultūras jomā un par sadarbību starp Dizaineru, Mākslinieku un Arhitektu savienībām”. Jaundibināmajā savienībā iecerēts veidot rūpnieciskā dizaina, dzīvojamās vides, apģērba, grafikas, teorijas un dizaina propagandas sekcijas. Jau izveidota autortiesību komisija, vēl paredzētas – dizaineru darba apstākļu uzlabošanas un profesionālās atestācijas komisijas. Tiek domāts par starptautisko sadarbību. Par dizaina problēmām nopietni runā Mākslinieku savienības XI kongresā. Allaž asprātīgais teorētiķis Herberts Dubins stāvokli dizainā salīdzina ar Ēģiptē sakauto franču armiju, par kuru Napoleons esot teicis, ka stāvoklis ir katastrofāls, taču nav bez cerībām. To apliecina arī aktīvā izstāžu dzīve. “Jaunās preces” Tautas saimniecības sasniegumu izstādē Mežaparkā, Alelksandra Rodčenko (1891-1956) darbu izstāde un “Rīgas dizains’87” skate un konkursa izstāde “Dizains sadzīvei” Mākslas darbinieku namā Vaļņu ielā (1945-2011) arhitektūras un dizaina studentu diplomdarbu sabiedriskā skate Pēterbaznīcā, “Līvānu stiklam 100” Vēstures muzejā, dizaina izstāde Šķūņu un Amatu ielas skatlogos Mākslas dienās. Norisinās dizaina konkursi. Topošajai Dizaineru savienībai vēl nav savu telpu. Darbs notiek Latvijas Dizaina centra telpās Biržas nama trešā stāva zālē. Piespiedu kopdzīve brīžam nogurdina, tomēr rezultātā izrādās auglīga – momentāla informācijas aprite, savstarpēja palīdzība un sadarbība nāk par labu kopēju uzdevumu risināšanai.
Latvijas Dizaineru savienības dibināšanas kongress notika Politiskās izglītības namā (tagad – Kongresu nams) 1988.gada 15. aprīlī. Tajā piedalījās 78 no jau uzņemtajiem 85 biedriem. Viesi bija ieradušies no LKP CK, no republikas ministru padomes un Valts Plāna komitejas, no PSRS DS valdes un kaimiņrepubliku dizaineru organizācijām, no Mākslinieku un Arhitektu savienībām, no Kultūras fonda un Amatnieku brālības (vēlāk – atjaunotā Latvijas Amatniecības kamera), no uzņēmumiem un iestādēm, no radio, TV un preses. Dibināšanas kongresa rezolūcijā vēl tika izteikts atbalsts pārkārtošanās procesam un gatavība tajā iekļauties. Būdami tieši ieinteresēti ekoloģisko jautājumu atrisināšanā, dizaineri lūdz padomju, arodbiedrību un citus orgānus nerisināt šos jautājumus bez Dizaineru savienības kompetentas līdzdalības. Savukārt par rūpniecības produkcijas kvalitātes normu prasa pieņemt preču konkurētspēju pasaules tirgū. Lai to panāktu, jaunievēlētajai valdei uzdod panākt, lai republikā tiktu izveidots atbildīgs dizaina dienests Ministru padomes, Valsts komiteju vai ministriju vadītāju vietnieku līmenī. Kongress atbalsta Dizaina centra tālākas darbības iespēju nodrošināšanu un rosina organizēt kursus dizaineru kvalifikācijas paaugstināšanai. Valdei kopā ar Rīgas pilsētas izpildkomiteju ir jāatrod telpas Savienības darbam, jādibina populārs periodiskais izdevums. Kā svarīgāko uzdevumu valdei uzdod precizēt dizaineru tiesības un pienākumus rūpniecībā un noteikt dizainera statusu ražošanā, atrisināt jautājumu par “radošo dienu” piešķiršanu, par rūpniecisko paraugu apmaksu, par tiražēto izstrādājumu peļņas procentu izmaksu u.c. Juridiski sagatavotais projekts jāiesniedz apstiprināšanai Latvijas PSR Ministru Padomē. Noslēgumā izteikta pārliecība, ka organizācijai, kas apvieno radošas personības, ir jāstrādā tikai kultūras pārstāju vadībā.
Kongress ievēlēja pirmo valdi un 4. maijā valdes un revīzijas komisijas otrajā kopīgajā plēnumā noteica uzdevumus – Jānis Ancītis – atbildīgais sekretārs, uzņemšanas un atestācijas komisija; Armands Bisenieks – darba apstākļu komisija; Rasma Boitmane, Herberts Dubins – teorija un propaganda; Valters Ezeriņš, Jānis Gaigals – pilsētvides dizains, Tālivaldis Gaumigs – jauno speciāļistu sagatavošanas komisija, Gunārs Glūdiņš, Maija Kajaka – modes dizains, Vilnis Kazāks, Ģirts Kiršteins – grafiskais dizains un reklāma; Tatjana Kononova, Ingmārs Ķiecis – rūpnieciskais dizains; Mintauts Lācis – Dizaina fonda valdes priekšsēdētājs; Oļģerts Ostenbergs – izstāžu un konkursu komisija; Vladimirs Reuts, Uģis Rūķītis, Valda Semane – sociāļo jautājumu komisija; Voldemārs Šusts, Aleksandrs Tarutins – autortiesību komisija; Arturs Zoldners – dzīvojamās vides dizains, un Ilze Zvante – modes dizains. Revīzijas komisijā ievēlēja Pāvelu Kravcovu, Maiju Pumpuru, Andri Rubeni, Jeļenu Silabramu, Āriju Stikāni. Valdes un revīzijas komisijas pirmajā plēnumā, kurā piedalījās arī četri LKP CK darbinieki, divi PSRS DS valdes sekretāri un Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks, par Dizaineru savienības valdes priekšsēdētāju ievēlēja Gunāru Glūdiņu (1988-1992).
Jau 12. maijā Dizaineru savienība nāca klajā ar priekšlikumiem par republikas tautsaimniecības vadības struktūras pilnveidošanu, kas paredzēja iekļaut dizainerus valsts pārvaldes struktūrā. J.Ancītis, A.Bisenieks, H.Dubins, J.Gaigals, T.Gaumigs, G.Glūdiņš, V.Kazāks, I.Ķiecis, M.Lācis un A.Zoldners pārstāvēja Latvijas Dizaineru savienību Rakstnieku savienības valdes jeb tā dēvētajā Radošo savienību plēnumā 1. un 2. jūnijā. Vilnis Kazāks uzstājās kā eksperts par nacionālās vides izpēti, bet Ingmārs Ķiecis piedalījās debates. Kazāku, Zoldneru un Ancīti ievēlēja par LDS pārstāvjiem Latvijas Radošo savienību padomē.
Ar šo brīdi bija skaidrs, ka Latvijas Dizaineru savienība ir izvēlējusies savu attīstības virzienu un līdz ar Latviju gatava kļūt patstāvīga.