Ilze Rudzīte, mūsu Latvijas Dizaineru savienības biedre kopš 2021. gada, ir tekstilmāksliniece, tekstildizainere, dizaina pedagoģe. Viņas mītnes un profesionālās darbības zeme jau četrpadsmito gadu ir Dānija. Iepazinos ar Ilzi šogad attālināti, kad viņa ļoti atbildīgi atsaucās mūsu biedrzines Jeļenas visiem kolēģiem izsūtītajam aicinājumam sakārtot un papildināt savu biedra profilu LDS mājaslapā. Sākām sarunāties un atklājām daudz kopīga meklējumos dizaina pedagoģijas plašajā laukā un atradumos. Tas bija brīdis, kad tikko Latvijas Universitātes konferencē biju nolasījusi referātu par pētījuma “ Vispārējo izglītību reglamentējošo dokumentu noteiktie sasniedzamie rezultāti dizaina izpratnē un to risinājumu veidošanā pamatskolā un vidusskolā” secinājumiem. Liels bija mans pārsteigums, ka Ilze Dānijā bija nonākusi pie līdzīgiem. Vēlāk, tiekoties klātienē ar Ilzi, kad viņa nesen jūlijā bija atkal ieradusies dzimtenē, uzsākām aizrautīgu sarunu, lai taptu šī intervija, tad atkārtoti atklāju viņas dziļo interesi par pedagoga sūtību, dizaina pedagoga uzdevumiem un metodēm, par jaunradi, daiļradi un dzīvi. Tagad, aizsākot 1. septembrī 2022./2023. mācību gadu, veltām šo sarunu visiem, kuri māca un kuri mācās.
Ilze, kāds ir tavs izglītības ceļš?
Manai izglītībai ir vairāki posmi. Pastāstīšu vispirms par Latvijā iegūto. 1993. gadā pabeidzu Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu, tekstilmākslas nodaļu. Tūlīt pēc tam iestājos Latvijas Mākslas akadēmijā, arī tekstilmākslas nodaļā, kuru absolvēju 1999. gadā ar mākslinieka meistara kvalifikāciju. No 2000. līdz 2002. gadam turpināju studijas maģistrantūrā Latvijas Universitātē, pedagoģijas fakultātē.
2008. gadā pārcēlos uz dzīvi Dānijā, Jitlandē, kas, atšķirībā no valsts daļas Zēlandes, ir daudz lokālāka, zināmā mērā pat diezgan konservatīva Dānijas daļa. Pirmajos Dānijā pavadītajos gados mana Latvijā iegūtā izglītības bagāža diemžēl nebija tūlītēji pielietojama valodas trūkuma un atšķirīgās vietējās kultūrvides dēļ. Jitlandē dāņu valodas apguve bija pirmais nosacījums, lai varētu integrēties turienes izglītības un kultūras vidē.
Man tas ir pārsteigums – vai tiešām tavus Latvijā iegūtās izglītības dokumentus neatzina?
Jā, uz to pusi sākumā bija. Tāpēc mans izglītības ceļš Dānijā sākās no pašiem pamatiem – divu gadu valodas skolas, kurā apguvu dāņu valodu tādā līmenī, kas atļāva turpināt studijas Dānijas izglītības sistēmā valsts valodā.
Kā Latvijā labi profesionāli izglītotai māksliniecei pirmajos gados Dānijā man tiešām nebija iespējas sevi ekonomiski nodrošināt, pielietojot agrāk iegūto izglītību, tāpēc nācās meklēt jaunus veidus, kā to “pārtulkot” un papildināt, lai pieskaņotu lokālajam kontekstam un darba tirgum.
Savu iepriekšējo mākslas izglītību Dānijā turpinot, 2012. gadā iestājos VIA Universitātē (VIA University College) Hērningā un trijos ar pus gados pabeidzu bakalaura programmu – tekstila dizaina un komunikācijas nodaļā. Šī bija mana pirmā saskarsme ar dizaina domāšanu dāņu dizaina izglītības kontekstā.
Lai varētu strādāt valsts skolu sistēmā, Dānijā nepietiek arī ar Latvijā iegūtajām zināšanām pedagoģijas maģistrantūrā, tāpēc tās nācās papildināt, atsākot studijas pedagoģijas bakalaura programmā Dānijā, ko paveicu no 2015. līdz 2018. gadam. Tomēr pēc veiksmīgas programmas pabeigšanas neizstrādāju bakalaura darbu, jo sāku strādāt par mākslas un dizaina skolotāju dāņu brīvskolā, kura, laikam ejot, atzina manu visu kopumā iegūto izglītību par pilnīgi pietiekamu.
Un ar to arī viss bija laimīgi atrisinājies? Tev tagad bija atzīta izglītība un tu varēji mācīt citus?
Teorētiski – jā. Tomēr man ar to nepietika. Es turpināju meklēt sev tādu tālākizglītību un/vai zināšanas, kas varētu atvērt jaunas durvis darba tirgū.
2020. gadā sāku padziļināti interesēties par estētikas kā izziņas metodes nozīmi mācību un izglītības procesos, īpaši pievēršoties radošuma jēdzienam un tā izpratnei. Šīs zināšanas sāku studēt Olborgas universitātes maģistrantūrā, bet turpināju Koldingas dizaina skolā, specializējoties dizaina domāšanas un metožu pielietošanā un mācīšanā.
Mana pati jaunākā izglītība ir iegūta psiholoģijas zinātņu doktores docentes Annes Kirkerterpas (Anne Kirketerp) sertificētajā mācību kursā “craft ” psiholoģija, kurš sniedz paplašinātu ieskatu psiholoģiskajos procesos, kas ir klātesoši, nodarbojoties ar roku darbiem vai amatniecību. Zināmā mērā pretēji dizaina metožu glorificēšanai, kurā liela loma tiek piešķirta izpētes metodēm, šīs teorijas lielākoties ir psiholoģijas teorijas, kas pēta un pamato amatniecības un rokdarbu pozitīvo ietekmi cilvēka vispārējā attīstībā un mentālās labsajūtas vairošanā. Domājot par dizaina izglītību, man šķiet, ka šīs atziņas ir ļoti svarīgas, jo nav iespējams iedomāties, kā cilvēks var būt spējīgs radīt ilgtspējīga dizaina risinājumus bez ilgtspējīgas dizaina izglītības stratēģijas, kas būtu pievērsta arī cilvēka iekšējai pasaulei – prāta un sirds izglītībai.
Interesanti, ka tieši šo – šķietami vecmodīgo un ideālistisko, humānās izglītības pieeju, sāk aizvien vairāk atzīt progresīvajā dāņu sabiedrības daļā, definējot tieši to kā ilgtspējīgas izglītības modeli, kam būtu jānomaina Eiropas valstīs jau aptuveni desmit gadus valdošais izglītības konkurences modelis.
Kur un kā Tu Dānijā strādāji un tagad strādā?
Pēdējos 14 gadus mana profesionālā darbība ir saistīta ar divām pamatjomām – gan ar mākslas projektiem (piedalīšanos dažādās vietēja un starptautiska mēroga izstādēs), gan nodarbojoties ar bērnu un jauniešu mākslas izglītību.
2021 . gadā man bija prieks atklāt personālizstādi Jūrmalas pilsētas muzejā, tādējādi apkopojot Dānijā radītos tekstildarbus izstādē ”Starp divām jūrām”.
Vai tu varētu, lūdzu, īsi raksturot savu daiļradi? Vai tu, veidojot izstādes, sadarbojies ar kādu vienu sev zināmu kuratoru?
Mana izstāžu darbība Dānijā ir bijusi dažāda – sākotnēji sadarbojoties ar mazām, lokālām izstāžu zālēm, vēlāk piedaloties konkursuizstādēs Jitlandē. 2018. gadā man bija tas gods būt uzaicinātai izstādīt savus darbus Dāņu valsts mākslas muzeja ZiemeļJitlandes filiālē – Thy .
Lielākoties es pati esmu kūrējusi savus darbus, vai arī meklējusi iespējas piedalīties internacionālās tekstilmākslas konkursu izstādēs, par kurām uzzināju, pateicoties Latvijas Tekstilmākslas asociācijai.
Savus darbus es veidoju diezgan abstrakti, klasiskās tekstilmākslas tehnikas transformējot autortehnikās, kas varētu tikt sauktas par šķiedru mākslu (fiber art). Lielākoties strādāju ar dabas un lietotajiem materiāliem, cenšoties tiem piešķirt jaunu estētisku skanējumu, kas atbilst mana tā laika iekšējam, bieži eksistenciālam, meklējumam. Pēdējos gados sāku vairāk pievērsties 3 D tekstildarbiem, īpaši veltot uzmanību darbu eksponēšanas vietas arhitektūras kontekstam.
Tāpat mani interesē sabiedriskās mākslas projekti, kurā es kā mākslinieks varu izstrādāt estētisko un radošo formātu sabiedriskajiem projektiem. Mana lielākā pieredze šajā laukā ir bērnu mākslas projektos publiskajā telpā, kuros kopdarbu materiālā varam radīt gan es kā mākslinieks, gan jaunie projekta dalībnieki, visi apvienojoties.
Tātad – tavs darbs mākslas pedagoģijā un dizainā…
Esmu strādājusi gan kā mākslas pedagoģe, mācot pirmskolas vecuma bērnus vizuālajā mākslā – Reggio Emīlijas (Reggio Emilia) koncepta bērnu dārzā, gan esmu mācījusi dizainu un vizuālo mākslu bērniem un jauniešiem pamatskolā un ārpusskolas interešu izglītībā.
Daļa no manas darba pieredzes ir radusies, pakārtojoties jau eksistējošiem dāņu izglītības moduļiem, bet daļa darba pieredzes ir veidojusies, izstrādājot savas mākslas un dizaina mācību programmas, sintezējot dažādās izglītības prakses un pieredzes.
2020. gadā izveidoju mākslas skolu Emilia, atvasinātu no itāļu pedagoģijas tradīcijas (Reggio Emilia). Tā bija man pilnīgi jauna pieredze, jo nezinu nevienu jau eksistējošu mākslas skolu Dānijā, kura būtu izveidojusi šādu, Reggio Emilia mākslas skolu, skolas vecuma bērniem un jauniešiem – pakārtotu lokālajam, dāņu kontekstam.
Kopš 2022. gada strādāju par pasniedzēju arī Dānijas Talantu akadēmijā (Dansk Talentakademi), kas ir mākslas skola no 16 līdz 25 gadus veciem jauniešiem.
Kādas bija un ir tavas pedagoģiskā darba pamatmetodes?
Galvenais šajā Reggio Emīlijas skolas konceptā bija balstīties uz bērnu centrētu pedagoģiju, kas veicina mākslinieciskās izpausmes un sapratnes dažādību un zināmā veidā ir alternatīva klasiskajai izglītības pieejai, kas ir vairāk vai mazāk veidota pēc pieaugušo interesēm un pakārtota valstiskajiem izglītības standartiem.
Otra svarīgā pieeja šai konceptā bija jau lietoto materiālu izmantošana bērnu radošajos projektos, daļēji aizstājot klasiskos, vizuālās mākslas mācību materiālus. Šo ideju izdevās realizēt sadarbībā ar vietējo atkritumu jeb lietoto materiālu bāzi, ko var raksturot kā inovatīvu partnerību.
Šobrīd es strādāju jau pie esošā mākslas skolas modeļa paplašināšanas un izstrādāju plašāka mēroga mākslas skolas projektu, domātu visas pilsētas apgabala bērniem.
Sākotnēji izveidotajam mākslas skolas konceptam gribu pievienot ētisko un empātisko (emocionālo) dimensiju, kurā māksla un mākslas pedagoģija var palīdzēt veidot cilvēka personības ētisko kompasu, uzrunājot ne tikai cilvēka prātu (kognitīvi un uz loģiku balstoties), bet arī sirdi – caur emocionālo (afektīvo) pieredzi.
Citiem vārdiem sakot, ilgtspējīgās izglītības ideja, kas ir pieminēta un uzsvērta pasaules (jeb globālo) mērķu programmā (FN) un bieži tiek saprasta tikai saistībā ar vidi vai ekonomiju, šajā skatījumā iekļauj arī sociālo dimensiju, jeb sociālo ilgtspējību.
Ko Tu vari ieteikt tiem jauniešiem, kuri vēlas izglītoties vai strādāt Dānijā?
Mans izglītības un profesionālais ceļš Dānijā ir bijis individuāls un es domāju, ka manu pieredzi var izmantot tikai ļoti vispārīgi. Ja kāds vēlas pārcelties uz citu kultūrvidi un tur darboties profesionāli, ir jārēķinās ar laika, enerģijas un resursu ieguldījumiem, kas tiks veltīti vietējās kultūras, vērtību un tradīciju izpratnei un apguvei. Katrai profesijai un specialitātei atšķirīgā kultūrā ir savi attīstības priekšnosacījumi, domāju, ka arī katra paaudze to var piedzīvot citādi.
Svarīga šajā procesā ir katra paša spēja nosargāt savu un nacionālo kultūras identitāti. Tās pārtulkošanas process nedrīkst apstāties pie sevis noliegšanas, bet drīzāk būtu jāuztver kā sevis atrašana kopumā jaunā profesionālā formā un pielietojumā.
Paldies par sarunu! Lai gaiša līdzsvara, apkārtējo sapratnes un atbalsta un dziļa spēka pilns Jaunais mācību gads!
Vīva Ieviņa