Vīva Ieviņa
Latvijas Mākslas akadēmija
Kalpaka bulvāris 13, Rīga, LV-1050, Latvija
viva.ievina@design.lv
Raksta zinātniskais un literārais redaktors: Ojārs Spārītis
KOPSAVILKUMS
Lai kādas tautas valoda varētu pastāvēt un būt dzīvotspējīga, tā nedrīkst kļūt tikai par sadzīves valodu, tai ir jāfunkcionē arī kā zinātnes valodai. Tāpēc latviešu valodai ir jābūt zinātnes rīkam. Zinātnes valoda ir jāizmanto teorētiskos pētījumos. Tā pilda saziņas funkciju akadēmiskajā jomā un informatīvo un izglītojošo funkciju jaunāko secinājumu un atklājumu izplatīšanā, sasniedzot plašus sabiedrības slāņus. Termini ir zinātnes valodas pamatelementi, kam vajadzētu precīzi un nepārprotami izteikt jēdzienus vārdos.
Šajā rakstā tiek atklāta nepieciešamība lietot un attīstīt latviešu valodu kā zinātnes valodu, analizēta situācija latviešu valodas mākslas un dizaina terminu laukā kultūras hibriditātes apstākļos. Galvenās problēmas – trūkst vienotas apjomīgas latviešu valodas mūsdienu mākslas un dizaina terminu vārdnīcas; praksē bez saskaņojuma un dziļāka pamatojuma tiek ieviesti nepārdomāti termini, kas dažādās radniecīgās zinātnes jomās tiek lietoti atšķirīgās, pat pretējās nozīmēs; daudzi mākslas un/vai dizaina pētnieki zinātnes latviešu valodā izmanto angļu valodas vārdus; daži latviešu zinātnieki terminu trūkuma dēļ pat necenšas izteikties latviski, jo nespēj domu paust dzimtajā valodā; ir pētniecības objekti mākslā un dizainā, kas nav līdz šim padziļināti pētīti, un tāpēc trūkst atbilstošu terminu.
Balstoties zinātnes tekstu izpētē, saziņā lietoto un reģistrēto mākslas terminu klāstā, kā arī doktorantu aptaujā, autore pievēršas terminu problemātikas analīzei un meklē iespējamos risinājumus, īpaši akcentējot promocijas darba dizaina terminoloģijas loku.
Atslēgvārdi: terminoloģija, mākslas termini, dizaina termini, latviešu valoda, zinātnes valoda, pētniecība
ABSTRACT
For the national language to exist and be viable, it must not only become the everyday language, but also function as the language of science. Therefore, the Latvian language must also be a scientific tool. The language of science is used in theoretical studies. Also, it ensures communication in academic circles and performs the informative and educational function in disseminating conclusions and discoveries to general public. Terms are the basic elements of the language of science, which should express concepts precisely and unambiguously.
This paper is focused on the art and design terms in Latvian language under the conditions of cultural hybridity. The main problems have been identified, for example: the lack of a unified, comprehensive dictionary of Latvian art and design terms; ill-considered terms are introduced, which are used in different fields of related sciences with different, even opposite, meanings; English terms are directly transferred to Latvian language; due to the lack of terms, some Latvian scholars do not even try to express themselves in Latvian; there are research objects in art and design that have not been studied in depth so far resulting in the lack of terminology.
Based on the research of scholarly texts, the range of art terms used and registered in communication, as well as the survey of doctoral students, the author focuses on the analysis of terminology-related issues and seeks potential solutions, specially focusing on the terminology issues in her own Doctoral Thesis.
Keywords: terminology, art terms, design terms, Latvian language, language of science, research
Raksta mērķis ir pilnveidot mūsdienu mākslas un dizaina teorētisko domu, izpētīt nepieciešamību lietot latviešu valodu kā zinātnes valodu un atklāt situāciju latviešu valodas mākslas un dizaina terminoloģijas jomā, ar kādu sastopas mākslas zinātnes promocijas darbu rakstītāji kultūras hibriditātes apstākļos, kā arī analizēt tās cēloņus un meklēt iespējamos risinājumus. Ierosmi rakstam autore ir guvusi ieteikumā, uzsākot pētījumu, vienmēr apzināt terminoloģisko situāciju un, ja tā konkrētajā jomā nav pietiekami nostabilizējusies, risināt situāciju kopīgiem spēkiem, nozares speciālistiem vienojoties, īpaši pievēršoties jautājumiem, kuros nav vienprātības (Rozenvalde 2018, 26). Ņemot vērā, ka zinātne ir intelektuālās darbības sfēra, kurā ar teorētiskām vai eksperimentālām metodēm iegūst un apkopo zināšanas par dabā un sabiedrībā pastāvošajām likumsakarībām (Saeima 2005, 1.pants), un to, ka zinātnieka pienākumos ietilpst piedalīties tādu zinātnisko pētījumu uzdevumu formulēšanā, kuru mērķis ir arī attīstīt Latvijas nacionālo identitāti un piedalīties izglītības sistēmas zinātniskās attīstības un pilnveidošanas procesā (Saeima 2005, 6.pants), kā arī filozofa Andra Rubeņa, domājot par mūsdienu sociāli ētisko problēmu specifiku, teikto par ilgtermiņa riska iespēju pieaugumu un zināšanu par iespējamiem zaudējumiem tiešu saistību ar atbildību nākotnes priekšā (Rubenis 2004, 325), autore uzskata, ka ir pienākums runāt par pētniecības procesā pamanītajām mākslas un dizaina terminoloģijas problēmām, pētīt to izpausmes un meklēt iespējamos risinājumus, kā arī noteikt šo risinājumu nepieciešamību. Viens no minētās problēmas aktualitātes pamatojumiem balstās izpratnē par to, ka ētiskas darbības uzdevums ir pasargāt no briesmām, novērst slikto (Rubenis 2004, 333), un uzskatā, ka, pārdomāti stiprinot kādas tautas zinātnes valodu, iespējams attālināt šīs tautas valodas iznīcību un izzušanu.
Kāpēc vēl mākslas un dizaina terminoloģijas jautājums uzskatāms par aktuālu? 2020. gada jūnijā Ministru kabinets, lai būtiski uzlabotu doktorantūras studiju kvalitāti un ieviestu jaunu finansēšanas kārtību, nodrošinātu doktorantiem konkurētspējīgu atalgojumu studiju laikā, kā arī noteiktu vienotu promocijas kārtību, atbilstošu Zalcburgas principiem (2005) un rekomendācijām (2010), atbalstīja konceptuālo ziņojumu “Par jauna doktorantūras modeļa ieviešanu Latvijā”. Tas paredz arī ar terminoloģiju saistīto jautājumu risināšanu un cita starpā uzsver, ka visām doktora studiju programmām (turpmāk tekstā – DSP) jānodrošina zinātnes un mākslinieciskās jaunrades terminoloģijas kurss vai seminārs, lai latviešu valodā varētu pastāvēt un attīstīties terminoloģija un doktoranti izprastu terminrades procesu, attiecīgās zinātnes nozares terminoloģijas stāvokli un problēmas; kā arī ierosina šo procesu atbalstīt, veidojot glosāriju ar terminiem latviešu valodā digitālā vidē, ko varētu papildināt DSP doktoranti, akadēmiskais personāls un pētnieki (Ministru kabinets 2020, 2.3.2.).
Lai Latvijas Mākslas akadēmija (turpmāk tekstā – LMA) spētu sekmīgi gatavoties un piedalīties šī valstiski noteiktā uzdevuma veikšanai, raksta autore ir identificējusi pašreizējās mākslas un dizaina terminoloģijas problēmas un veikusi to analīzi, ņemot vērā kultūrmijiedarbes apstākļus. Raksta izstrādē ir izmantoti galvenokārt sekundārie dati, kas atrasti, pētot periodikas resursus – intervijas ar valodniekiem, mākslas zinātniekiem, māksliniekiem, dizaineriem, tēmas apcerējumus, mākslas un dizaina ziņas, pārspriedumus, sludinājumus, kā arī dažus pētījumu aprakstus, enciklopēdijas, vārdnīcas, rokasgrāmatas, metodiskos materiālus, mācību literatūru, populārzinātnisko literatūru, normatīvos aktus, plānošanas dokumentus.
Ierobežotā raksta apjoma dēļ tajā netiks iekļauti visi pētījumā atklātie mākslas un dizaina terminoloģijas fakti un aspekti; autore galvenokārt runās par zinātnes valodu, terminu lietojumu, paveicamo vienotas mākslas un dizaina terminu vārdnīcas izstrādē un tās nepieciešamību. Rakstā vispirms tiks noskaidrots, kas ir termini, kur tie tiek lietoti, tad apskatīta nepieciešamība lietot latviešu valodu kā zinātnes valodu un tēmai atbilstošie valodas lietojumu regulējošie valsts politikas plānošanas dokumenti, normatīvie dokumenti, terminu radīšanas un lietošanas regulējumi, to darbība praksē un valodas pētnieku secinājumi un ieteikumi. Tiks uzskaitītas galvenās terminu lietojuma problēmas, noteikti to iemesli, kā arī izdarīti apkopojoši secinājumi un ieteikumi ar terminoloģiju saistīto problēmu risināšanai.
Šis raksts nepretendē būt kāda izvērsta un visaptveroša valodniecības un mākslas un zinātnes terminoloģijas pētījuma metožu un rezultātu apkopojums, drīzāk – uzskatāms par skici un domāšanas ievirzi līdz šim neapkopotu datu analīzē par risināmiem problēmjautājumiem mākslas un dizaina terminoloģijas sakārtošanā.
Zinātnes valoda tiek izmantota teorētiskos pētījumos. Tā pilda arī saziņas funkciju akadēmiskajā jomā un informatīvo un izglītojošo funkciju jaunāko secinājumu un atklājumu izplatīšanā, sasniedzot plašus sabiedrības slāņus. Zinātnes valodas stūrakmeņi – termini – ir tas valodas elements, kas, kā uzskata raksta autore, nodrošina precīzu un nepārprotamu domas nodošanu tās saņēmējam, ikvienam lasītājam, vērotājam, klausītājam, tostarp arī mākslas zinātnē un dizaina pētniecībā. Mākslas vēsture un teorija, kas saistīta ar dizainu, ir viena no zinātnes apakšnozarēm mūzikas, vizuālās mākslas un arhitektūras nozarē, tā nosaka Ministu Kabineta (turpmāk tekstā – MK) noteikumi Nr. 49 par Latvijas zinātnes nozarēm un apakšnozarēm (Ministru kabinets 2018).
Pirmkārt – paša termina “termins” nozīme. Valodas zinātniece Valentīna Skujiņa skaidro, ka termins nav simbols un nav līdzīgs krustiņam, ko rakstītnepratēji liek paraksta vietā, bet termins ir jēdziena izteiksme vārdā (Skujiņa 1999). Otrkārt, termina “jēdziens” nozīme. Tā definīcijā ir teikts, ka jēdziens ir abstrakcija, kas atspoguļo priekšmetu vai parādību vispārīgās būtiskās pazīmes (LLVV 4. sēj. 1980, 44). Mazliet izvērstāk šie jēdzieni skaidroti Valsts kancelejas rokasgrāmatā: “Termins ir vārds vai vārdu savienojums, ar kuru valodā izsaka specifisku, ierobežotu kādas atsevišķas nozares jēdzienu. Jēdziens ir īstenības vienumu – priekšmetu, parādību, to būtisko pazīmju, savstarpējās saistības un attiecību – abstrakts atspoguļojums mūsu apziņā, domāšanā” (Valsts kanceleja 2016). Tātad mākslas un dizaina termini vārdiski izsaka mākslas un dizaina nozares jēdzienus. Mākslas un zinātnes termini sastopami ne tikai zinātniskajā un populārzinātniskajā, bet juridiskajā literatūrā – dažādos normatīvos aktos, izglītības procesu reglamentējošos dokumentos, autortiesību normatīvajos aktos, kā arī mācību literatūrā.
Sabiedrībā nav vienprātības jautājumā, vai latviešu valoda kā zinātnes valoda ir vajadzīga, tas parādās dažāda līmeņa diskusijās Latvijā. Vidzemes augstskolas pētījumā ir teikts, ka iekļaujoties globālajā zinātnes un augstākās izglītības plūsmā, kur par starptautisko zinātnes valodu ir kļuvusi angļu valoda, arvien grūtāk ir uzturēt augstu zinātniskas, akadēmiskas valodas līmeni nacionālajā valodā. Līdzsvara meklējumi starp starptautiski atpazīstamu izcilību un nacionālās zinātnes identitāti ir daudzu valstu dienaskārtībā (Vidzemes Augstskola 2021, 8). Raksta ievadā minētā konceptuālā ziņojuma sagatavošanas un pieņemšanas process bija lielu strīdu un pretrunu avots. 2019. gada beigās neatbilstoši valsts plānošanas dokumentos deklarētajai oficiālajai politikai, kas vērsta uz valsts valodas stiprināšanu, Izglītības un zinātnes ministrija (turpmāk tekstā – IZM) publiskoja konceptuālā ziņojuma projektu, kurā parādījās nekur iepriekš neapspriests priekšlikums par turpmāk noteiktu promocijas darbu rakstīšanu un aizstāvēšanu angļu valodā (ar retiem izņēmumiem), pamatojot, ka tādējādi tiktu veicināta izcilība Latvijas zinātnē un jauno zinātnieku veiksmīgāka iekļaušanās starptautiskajā apritē (Kuzmina 2019) , bet neņemot vērā, ka tādējādi netiktu pietiekami attīstīta jaunā terminoloģija latviešu valodā, jo tās nozīmīgs avots medz būt promocijas darbi. Tomēr, saņemot Latvijas Lietišķās valodniecības asociācijas un Latvijas sabiedrības pārstāvju parakstītās vēstules ar motivētiem iebildumiem, šī norma par promocijas darbu izstrādi angļu valodā turpmāk ziņojumā vairs neparādījās kā obligāta. Pēc autores domām, daži no vēstulē minētajiem apsvērumiem ir būtiski šī raksta tēmas izklāstam un tāpēc tie jāpiemin. Vēstulē tika uzsvērts, ka pēc Eiropas Nacionālo valodu institūciju federācijas (turpmāk tekstā – EFNIL; pārstāvēta arī Latvija) Florences konferences (2014) rezolūcijā ieteiktā, angļu valodas lietojums ir lietderīgs zinātnieku saziņā, tomēr ir jāuzmanās devalvēt citu valstu valodas un pakāpeniski padarīt tās nepiemērotas pilnvērtīgai izmantošanai zinātnē, galvenokārt lietojot tikai angļu valodu kā dominējošo mācībās un publikācijās citās lingvistiskajās vidēs. Tāpēc esot jāveicina šo valstu valodu lietošana zinātnē paralēli angļu valodai, tādējādi ļaujot turpināt attīstīt augsta līmeņa zinātni šajās valodās un arī popularizēt zinātniskās problēmas, un informēt par pētījumu rezultātiem plašu sabiedrību (Latvijas Lietišķās valodniecības asociācija 2019). Turpat vēstulē ir uzskaitīti nozīmīgi argumenti latviešu valodas kā zinātnes valodas atbalstam, kā piemēru minot faktu, ka augsta reitinga pasaules universitātēs parasti netiek aizliegts promocijas darbus rakstīt valsts valodā. Latviešu valodas attīstīšana akadēmiskajā jomā ir bijis nozīmīgs un principiālu lēmumu rezultāts, kas padarījis valodu pilnvērtīgu.
Autore uzskata, ka raksta tēmai būtisks ir vēstulē izteiktais apgalvojums, ka, ja terminoloģija latviešu valodā vairs netiktu izstrādāta, būtu apdraudēta zinātniskā saziņa latviešu valodā kopumā (Latvijas Lietišķās valodniecības asociācija 2019).
Jāatzīst, ka šie centieni – terminoloģijas attīstīšana latviešu valodā un latviešu zinātnieku atpazīstamībā pasaulē – nav pretrunīgi un savstarpēji izslēdzoši. Zinātnieku kopiena apzinās, ka zinātnes kontekstā svarīgi jautājumi ir izcilība un ar to cieši saistītā reputācija, pielietojums un pieprasījums, starptautiskums (t.sk. konkurētspēja) (Vidzemes Augstskola 2021, 53).
Ja pieņemam par patiesu 21. gadsimtā atkal atjaunoto 20. gadsimta 40. gadu lingvistiskās antropoloģijas atziņu, ka dzimtā valoda ietekmē un nosaka cilvēka domāšanas īpatnības un tās virzību (Dēšers 2012, 49–56), tad, autoresprāt, ir iespējams apgalvot, ka humanitāro zinātņu pārstāvji, kas izvirza zinātniskas idejas savās mazu tautu dzimtajās valodās, lietojot dzimtās valodas terminus, spēj piedāvāt oriģinālākas idejas un atšķirīgākas domu gaitas sniegtu pienesumu zinātnei nekā, to pašu tēmu pētot, kādā no izplatītajām svešvalodām mūsdienu kultūras globalizācijas apstaķļos. Pīters Bērks pat piemin globalizācijas pētnieku no programmēšanas industrijas aizgūto terminu lokalizācija, atgādinot, ka arī kultūrā ir nepieciešams apzināties centrbēdzes un centrtieces spēkus, kas ilgākā laika posmā mēdz līdzsvaroties (Bērks 2013, 53-54). Arī Vidzemes Augstskolas rektors Gatis Krūmiņš norāda, ka pasaule mainās un mums ir jāspēj to pieņemt, bet jāatrod līdzsvars savās identitātēs – lokālajā, nacionālajā un eiropeiskajā (Laganovskis 2021). Lai arī iepriekš pieminētajā avotā vairāk ir domāts par savas dzimtās vietas, kas nav lielpilsēta, attīstības sajūtas noturēšanu līdzsvarā ar kopīgo Eiropas attīstības virzību, nepazaudējot latvisko, tad zinātnes gadījumā tas būtu realizējams tādējādi, ka pētījumu rezultātu sniegšana valsts valodā ir obligāti nepieciešama arī apstākļos, kad Latvijas zinātnieka pētījuma apraksta valoda nav bijusi latviešu, bet gan kāda no plaši lietotajām Eiropas Savienības vai pasaules zinātnes valodām, tādējādi nepazaudējot piederības izjūtu un sasaisti ar vietu, no kuras esi nācis. Bažām, ka latviešu valodas terminoloģijas attīstīšana varētu kavēt Latvijas zinātnieku iekļaušanos starptautiskajā apritē, nav pamata, to pierāda Latvijā pirmā dizaina konteksta pētniecības promocijas darba autores Aijas Freimanes veiktā pēcdoktorantūras pētījuma dizainā “Dizaina sociāli ekonomiskās ietekmes identifikācijas sistēma zināšanu intensīvas ekonomikas transformācijai Latvijā” gadījums. Tas tika veikts angļu valodā saskaņā ar Oksfordas angļu vārdnīcu (Oxford English Dictionary), Rogetes angļu valodas vārdu un frāžu vārdnīcu (Roget’s Thesaurus of English Words & Phrases) un Oksfordas vārdnīcu (Concise Oxford Dictionary) (Freimane 2020, 21), bet tā kopsavilkums tika izstrādāts un publicēts arī latviešu valodā, pārdomāti dodot dizaina jauno definīciju: “Dizains ir reālas vajadzības identificēšanas metode, kas rezultātā rada laimes un labsajūtas risinājumus” (Freimane 2020, 8) un radot ar dizaina jomu saistītu terminu aprakstus – aprites dizains, atvērtais dizains, dizains emocijām, dizains laimei, dizains visiem, holistiskais dizains, iekļaujošais dizains, interaktīvais dizains, hi-tech dizains, lietotāju pieredzes dizains, mijiedarbības dizains, no šūpuļa līdz šūpulim dizains, pakalpojumu dizains, pieredzes dizains, procesu dizins, sistēmu dizains, universālais dizains, 3R dizain, (Freimane 2020, 25–49) – turklāt gūstot starptautisku ievērību un atpazīstamību, kā arī 2021. gadā saņemot prestižo A’Design&Competition Iron Award, kategorijā “Meta, Strategic and Service Design” par pēcdoktorantūras pētījuma rezultātu kopsavilkumu (Valsts izglītības attīstības aģentūra 2021).
Latviešu valodas kā zinātnes un izglītības valodas attīstība ir noteikta galvenajos valsts politikas plānošanas dokumentos. Jau deviņdesmito gadu vidū, kad vēl spilgtā pieredzē bija padomju tautu rusifikācijas politikas briesmas latviešu valodai, kultūras jomas pārstāvji – radošās personas un kultūrpolitikas speciālisti – vienojās par valsts kultūrpolitikas nostādnēm, kur svarīgāko uzdevumu vidū ir minēta nepieciešamība saskaņot tautas un valsts kultūrizpratni un par būtiskāko noteikt nepieciešamību aizsargāt Latviju kā mazu kultūras un valodas areālu no lielāku valodas un kultūras areālu ekspansijas, dzīvojot atvērtā pasaules kultūras telpā (Par Latvijas valsts kultūrpolitiku 1995). Ilgtermiņa attīstības plānošanas dokumentā “Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam” ir uzsvērts latviešu valodas lietojums, pieminot, ka mantotās, iepazītās un jaunradītās vērtības, latviešu valodas bagātība un citu valodu zināšanas ir kultūras pamats, ka valodu daudzveidības saglabāšana ir viens no ES pamatnosacījumiem, ka modernas, daudzpusīgi lietotas latviešu valodas attīstība ir Latvijas valsts atbildība Eiropas un pasaules kultūras daudzveidības un mantojuma saglabāšanas kontekstā (Saeima 2010). Toties galvenajā valsts vidēja termiņa attīstības plānošanas dokumentā – Latvijas Nacionālā attīstības plāna (turpmāk tekstā – NAP) 2021.–2027. gadam – preambulā tiek minēta zināšanu sabiedrības ideja un turpmāk tekstā tiek atzīts, ka jāpalielina zinātnes jauda un arī jāstiprina latviešu valodas dinamiska bagātināšana visās jomās (Pārresoru koordinācijas centrs 2020).
Skatot šos valsts plānošanas dokumentus, autore secina, ka valsts valodas attīstība un tās nozīmes palielināšana ir uzsvērta ikvienā no dokumentiem, tā tiek pieminēta arī ES kontekstā. Tomēr, lai zinātnē, kā norāda Valentīna Skujiņa, latviešu valoda saglabātos kā nacionāla valoda un pildītu savu pētniecības uzdevumu, terminos jāievēro svešvārdu, aizguvumu un latviešu vārdu samērs. Uzskatāms, ka optimālais samērs ir apmēram viena trešdaļa aizguvumu. Valodniece atzīst praksē pierādītu, ka latviski izteiktie termini esot labāk saprotami un tie esot arī ilglaicīgāki nekā aizguvumi no krievu, vācu vai angļu valodas (Bebre 1999). Ja uzskatām, ka šīs valodniecības pētījumu atziņas vairāk kā 20 gadu laikā nav novecojušas un nav parādījušies jauni zināmi pētījumi, kas izteiktu citas atziņas, tad latviešu valodas bagātināšanas process, kas iecerēts plānošanas dokumentā līdz 2027. gadam, būtu jāveic arī mākslas un dizaina terminu jomā un būtu jādara plānveidīgi un pārdomāti, atbilstoši ieteiktajam svešvārdu, aizguvumu un latvisko terminu samēram.
Latviešu valodai kā valsts valodai ir paredzēta īpaša juridiska aizsardzība, un tiek norādīts, ka valsts un pašvaldību institūcijām ir pienākums nodrošināt materiālo bāzi latviešu valodas izpētei, kopšanai un attīstīšanai, ka valsts nodrošina valsts valodas politikas izstrādi, ietverot tajā latviešu valodas zinātnisku izpēti, aizsardzību un mācīšanu, sekmējot latviešu valodas lomas palielināšanu tautsaimniecībā, kā arī veicinot indivīda un sabiedrības izpratni par valodu kā nacionālu vērtību (Saeima 1999). Diemžēl jau 1999. gadā Valentīnai Skujiņai, ilggadējai Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas vadītājai, analizējot terminoloģijas jomā paveikto darbu, nācās atzīt, ka mākslas terminu un augu aizsardzības terminu vārdnīcas nav tapušas (Skujiņa 1999), bet, cik daudz šī raksta autorei ir izdevies izpētīt, joprojām nav pabeigta šādas mākslas terminu vārdnīcas izveide, kaut arī tā būtu nepieciešama studentiem, pētniekiem un mākslas un dizaina procesos ieinteresētajai sabiedrības daļai.
Bez plānošanas dokumentiem valodas lietojums ir reglamentēts arī likumos. Saskaņā ar Valsts valodas likuma 22. panta pirmo daļu ir noteikts, kur un kā jālieto vienota terminoloģija un kam tās izveide uzdota:
“Speciālajā mācību literatūrā, tehniskajā un lietvedības dokumentācijā lietojama vienota terminoloģija. Terminu veidošanu un lietošanu nosaka Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisija (turpmāk — Terminoloģijas komisija). Jauni termini un to definīciju standarti lietojami oficiālajā saziņā tikai pēc apstiprināšanas Terminoloģijas komisijā un publicēšanas laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”” (Saeima 1999).
Turklāt Terminoloģijas komisijas pienākums ir nodrošināt vienotu un saskaņotu latviešu valodas terminu izstrādi, kas būtu harmonizēta ar pasaulē atzītiem terminoloģiskā darba principiem un terminu sistēmām. Par katras nozares terminiem atbild ar komisijas sēdes lēmumu izveidota apakškomisija. Tiesības ierosināt izveidot nozares apakškomisiju ir nozaru ministrijām, Latvijas Zinātņu akadēmijai un citām ieinteresētajām institūcijām (Saeima 1999).
Valentīna Skujiņa, stāstot par vienotas valstiskas terminrades sistēmu, raksturoja šo procesu kā trijās pakāpēs veicamu, uzsverot, ka, pirmkārt, jāveido terminu sistēma katrā atsevišķā nozarē, katram jēdzienam nosakot atbilstošu terminu, kuru lieto visi nozares speciālisti un institūcijas; otrkārt, jāsaskaņo starpnozaru termini; treškārt, jaunie termini jāveido pēc terminoloģijā izstrādātiem strukturāli semantiskajiem modeļiem (Skujiņa 1999). Šodien –gadā – autorei jāsecina, ka terminoloģijas komisijas darbam ir rezultāts, tajā darbojas 30 nozaru apakškomisijas, un kopš 2020. gada beigām visi latviešu valodas termini kopā ar tulkojumiem atrodami tīmekļvietnē https://termini.gov.lv, tomēr joprojām daudzo valodas terminu apakškomisiju skaitā nav mākslas terminu apakškomisijas, mākslas un dizaina termini nav iekļauti nevienā vienotā apkopojumā, tāpēc rodas pamatots jautājums, vai tiešām latviešu valodas mākslas un dizaina terminus kā kopumu neizdosies apvienot un apstiprināt mūsdienu mākslas un dizaina vārdnīcā, jo tas ir nepaveicams pasākums?
Ir zināms, ka latviešu mākslas zinātnieki ir pētījuši terminoloģijas jautājumus. Nesenajās desmitgadēs aizstāvētajos mākslas zinātnes promocijas darbos terminoloģijas problemātikai tiek pievērsta nopietna uzmanība. Piemēram, Ineses Siricas promocijas darbā “Otētie motīvi uz Latvijas pūralādēm un pūra skapjiem. 18. gadsimta beigas – 20. gadsimta sākums” ir vispusīgi izvērtēti mākslas termini tautas māksla, otējums, ornaments un citi (Sirica 2020); toties Edītes Parutes promocijas darbā “Rīdzinieku modes tērpa vēsturiskā evolūcija (13.gs. -18.gs.) vizuālās kultūras un sociāli ekonomisko faktoru kontekstā”, ņemot vērā, ka speciālo modes terminu joma ir komplicēta, jo tajā savijušies daudzās pasaules valodās tapušie jēdzieni un to atvasinājumi, ir sniegts galveno jēdzienu cilmes un izmantošanas skaidrojums, analizēti jēdzieni apģērbs, kostīms, modes tērps, tradicionālais apģērbs, tautas tērps, arheoloģiskais tērps, etnogrāfiskais tērps (Parute 2020, 14–17); bet Raitis Šmits savā promocijas darbā ir analizējis terminus, kas lietoti, lai runātu par dažādu – gan digitālo, gan analogo- mediju tehnoloģiju pielietošanu mākslā 20. gadsimta otrajā pusē un 21. gadsimta sākumā – mediju māksla, elektroniskā māksla, datormāksla, digitālā māksla, jauno mediju māksla (Šmits 2012, 13–14). Viens no apjomīgākajiem pēdējo gadu pētījumiem, kas veltīts mākslas vēstures terminoloģijas jautājumiem, ir mākslas vēsturnieces Kristiānas Ābeles pētījums par tēlotājas mākslas veida – glezniecības – pamatterminu kopuma izveidošanos latviešu valodā 19. gadsimta 60.–90. gados un terminu ķēdītes glezniecība, gleznot, gleznošana, gleznotājs un glezna (gleznojums) integrēšanu aktīvā valodas lietojumā (Ābele 2021), par to stāsta raksts Latvijas Nacionālās bibliotēkas izdevumā “Latviešu terminoloģija simts gados”.
Arī šobrīd topošajos LMA doktorantu promocijas darbos tiek noteikti, lietoti, meklēti, analizēti piemērotākie termini katra pētījuma būtības izteikšanai. Saskaņā ar doktorantu aptauju, daudzos darbos ir līdz šim pilnībā neatrisinātas terminoloģijas problēmas, no kurām tipiskākā – promocijas darba tēma līdz šim vēl nav padziļināti pētīta un latviski aprakstīta, tāpēc nav izstrādāti un apstiprināti vispārzināmi termini, it sevišķi saistībā ar atsevišķām vēsturiskām arhitektūras uzbūves vai apdares detaļām vai interjera iekārtu priekšmetu uzbūves detaļām, vai dizaina procesiem un to izpētes metodēm.
Valodas praksi terminu lietojumā skatot, jāatzīst, ka stihiski angļu valodas ietekmē radušies daudzi nepārdomāti un nesaskaņoti dizaina termini latviešu valodā. Kā piemēru šeit iespējams minēt informācijas dizainu, dizaina domāšanu, spekulatīvo dizainu (LMA 2021), navigācijas dizainu (Elere 2021), komunikācijas dizainu, komunikācijas dizainā, arhitektūras dizainu, no kuriem neviens nav rodams kā apstiprināts termins ZA terminoloģijas komisijas resursu vietnē. Filoloģijas doktore Sarma Kļaviņa referātā Latvijas Universitātes 66. akadēmiskajā konferencē norāda, ka Eiropas valodniecības teorētiskais mantojums par attīstītas valodas mērauklu uzskata “[..] skaidrību, vitalitāti un noteiktību, spēju veikt visus uzdevumus, kas aktuāli tautai”. Viņa ir pārliecināta, ka pārmaiņas, kas latviešu valodas vārdu krājumā rodas svešas valodas ietekmē, neattīsta valodas izteiksmes līdzekļus, bet gan tos noplicina.
Zinātniece stāsta arī par gadījumiem, kad par dabisku valodas attīstību sauc latvisku galotņu pievienošanu angļu vārdiem vai tiešus aizguvumus, un, atsaucoties uz autoritātēm, secina, ka jebkura valodas attīstība var būt gan progress, gan regress (Kļaviņa 2008). Juriste un valodniece, terminveides profesionāles – Krūmiņa un Skujiņa – atgādina, cik svarīgs dokumentos ir atbilstošu terminu lietojums un satura precizitāte, kas ir atkarīga no izteiksmes precizitātes, un piebilst, ka valodas normu ievērošana nodrošina izteiksmes precizitāti (Krūmiņa, Skujiņa 2002). Tas attiecas arī uz zinātniskajiem un populārzinātniskajiem tekstiem un mācību literatūru, kurā tiek lietoti mākslas un dizaina termini.
Vērā ņemami argumenti par terminveides un terminu lietošanas labo praksi ir sniegti normatīvo aktu veidotājiem paredzētā rokasgrāmatā, bet tajā izteiktās atziņas, pēc autores domām, ir iespējams attiecināt arī uz pētniecības darbu:
“Par terminu kādas nozares jēdzienu izteikšanai izvēlas vispārlietojamus vārdus (to savienojumus) vai speciālus vārddarinājumus. Lai termins pēc iespējas precīzāk izteiktu jēdzienu, tā izvēlē vai darināšanā jāievēro tādi principi kā sistēmiskums, viennozīmīgums, nozīmes precizitāte un lakoniskums, neatkarība no konteksta, sinonīmu nevēlamība un emocionālā neitralitāte” (Valsts kanceleja 2016).
Tekstā izmantoto terminu skaidrošana reizēm ir nepieciešama, bet izvēloties iekļaut terminu skaidrojumu, jāpārliecinās, vai skaidrotie termini vispār tiek izmantoti, vai tie tiek izmantoti atbilstoši tai nozīmei, kāda tiem piešķirta skaidrojumu daļā, un vai visi nepieciešamie lietotie termini ir izskaidroti. Jāpārliecinās arī, vai pēc terminu ieviešanas nav saglabājušies šī paša jēdziena sinonīmi, kas nebūtu pieļaujams. Terminam ir jābūt viennozīmīgam, tas visā tekstā jālieto tikai vienā noteiktā nozīmē (Krūmiņa, Skujiņa 2002). Zinātniskās rakstīšanas nodarbību vadītāja, zinātniskās literatūras redaktore Mg. phil. Inta Rozenvalde uzsver, ka zinātnisko tekstu veido 80–85 procenti vispārlietojamās leksikas vārdu un 15–20 procenti terminu, bet dažādās zinātņu nozarēs šī proporcija var nedaudz atšķirties. Viņa, atsaucoties uz Diānas Laivenieces darbu “Zinātniskās rakstīšanas skola”, uzskaita četrus būtiskākos nosacījumus, kas jāievēro terminoloģijas lietojumā, gatavojot zinātnisku tekstu latviešu valodā – pirmkārt, jālieto vispārpieņemtie termini, tie bez vajadzības nav aizstājami ar jaunievedumiem; otrkārt, vispārpieņemtie termini parasti jālieto bez definēšanas; treškārt, ja eksistē kādam jēdzienam vairāki termini, jālieto viens izvēlētais termina variants, tikai norādot, ka ir vēl citi, turklāt – latviešu valodā rakstītā darbā ieteicams izvēlēties latviskos terminus, ne internacionālos; ceturtkārt, jaunveidotie termini ir skaidri jādefinē. Valodniece iesaka būt rūpīgiem, pat konservatīviem terminu lietojumā, lai nodrošinātu nepārprotamību un uztveramību (Rozenvalde 2018, 25–26). Tas jāņem vērā, arī aprakstot strauji mainīgos mākslas un dizaina procesus, par kuriem mākslas vēsturnieks, LMA profesors un doktorantūras programmas direktors Ojārs Spārītis, stāstot par iecerēto LMA starptautisko zinātnisko konferenci “Idejas un materiāli: Baltijas un citu reģionu kultūru hibriditātes kontekstā”, intervijā Latvijas Radio ir teicis: “Mākslas artefakti vienmēr dzimst hibrīdsituācijā, ja ar hibridizāciju, līdzīgi profesoram Pīteram Bērkam, saprotam attīstību un mainību. Šādā kontekstā kādas parādības “tradicionālisms” jau var signalizēt par stagnāciju. Tādēļ mūsu konferences moto rosina pārdomas par katra mākslas veida evolūciju un mijiedarbību ar citiem mākslas veidiem” (Lauga, Muktupāvels 2021). Līdzīgi, pārfrāzējot citēto profesora domu un attiecinot to uz mākslas un dizaina latviešu valodas terminiem, šī raksta autorei rodas pārdomas par to evolūciju un mijiedarbību ar cittautu terminiem, jo arī iepriekš pieminētais Bērks (pretēji nupat citētajam Spārītim šajā intervijā) par hibridizāciju neraksta tikai kā par augšupejošu attīstību, viņš atzīst: “Hibridizācija, īpaši, ja ir runa par mūsdienām raksturīgu neierasti ātru hibridizāciju, paredz arī reģionālo tradīciju un vietējo kultūrsakņu panīkumu” (Bērks 2013, 17).
Viens no iespējamajiem problēmas, ka izmantošanai pētniecībā nav atrodams vienots unsaskaņots noteikti definētu mākslas un dizaina terminu apjoms, risinājumu variantiem ir izstrādāt mākslas un dizaina terminu vārdnīcu, kas būtu lietojama dažādās vidēs un lietotnēs, kā labu piemēru iespējams nosaukt Rīgas Stradiņa universitāti (turpmāk tekstā – RSU). 2021. gada sākumā tika publiskota ziņa, ka RSU un Ventspils Augstskola ir izstrādājušas medicīnas terminu vārdnīcu (3800 vienību apjomā) bezmaksas lejupielādējamas viedtālruņa lietotnes formātā (RSU 2021).
Apkopojot visu iepriekš minēto, tiek secināts, ka latviešu valodai kā zinātnes valodai ir valsts noteikts teorētisks atbalsts; mākslas zinātnieki un dizaina pētnieki sniedz daudzveidīgu mākslas un dizaina terminu definīcijas; ir izstrādāti ieteikumi vienotam latviešu valodas terminu lietojumam, bet trūkst apjomīgas latviešu valodas mūsdienu mākslas un dizaina terminu vārdnīcas; reizēm praksē angļu valodas ietekmē bez saskaņojuma un dziļāka pamatojuma tiek ieviesti nepārdomāti termini; ir pētniecības objekti mākslā un dizainā, kas līdz šim padziļināti nav pētīti un latviski aprakstīti, līdz ar to nav ar tiem saistītu vispārzināmu terminu; jāiesaista LMA doktoranti mākslas un dizaina terminveides darbā, sagatavojot viņu darbos nepieciešamo un ZA terminoloģijas komisijā steidzami apstiprināmo terminu sarakstu; jāspriež, kā nonākt pie ilgi gaidītās apvienotās mākslas un dizaina terminu vārdnīcas, jānodrošina tās digitālās versijas pieejamība.
Literatūras saraksts
Ābele, K. (2021) No skunstes māldera par gleznotāju: tēlotājas mākslas pamatterminu attīstība latviešu valodā 19. gadsimta otrajā pusē // Latvijas Nacionālā bibliotēka. Zinātniskie raksti. 6 (XXVI), Latviešu terminoloģija simts gados. Rīga: Latvijas Nacionālā bibliotēka, 55.–73. lpp.
Bebre, D. (1999) Trāpīgs termins ir kā laipa uz saprašanos // Latvijas Vēstnesis, Nr. 45/46, 17.02.1999., pieejams: https://www.vestnesis.lv/ta/id/21861 [Skatīts 05.06.2021.]
Bērks, P. (2013) Kultūru hibriditāte. Rīga: Mansards, 148. lpp. Deutscher, G. (2012) Whorf Revisited: You Are What You Speak // Conformity and Conflict. Readings in cultural antropology, 14th ed., [edited by] Spradley, J., McCurdy, D. W., 49–56.
Elere, I. (2021) Tie nav tikai 2 metri// Deko, oktobris, 82. lpp.
Freimane, A. (2020) Dizaina uztvertā vērtība. Dizaina socioekonomiskā ietekme. Rīga: Latvijas Mākslas akadēmija; PDF ISBN 978-9934-541-53-7.
Freimane, A. (2020) Identification system of Design’s socioeconomic impact towards transformation to a knowledge-intensive economy in Latvia. Rīga: Latvijas Mākslas akadēmija. Pieejams: https://saite.lv/MUwro [Skatīts 12.10.2021.]
Kļaviņa, S. (2008) Par jēdzienu valodas attīstība un pārmaiņas valodā izpratni. Akadēmiskā Dzīve, Nr. 45 (01.01.2008.), pieejams: https://saite.lv/SNwvb [Skatīts 05.06.2021.]
Krūmiņa, V., Skujiņa, V. (2002). Normatīvo aktu izstrādes rokasgrāmata. Rīga, 117. Pieejams: https://saite.lv/1Nrdp [Skatīts 15.07.2021.]
Kuzmina, I. (2019) Kādā valodā jāraksta doktora darbs? IZM sola neuzspiest angļu valodu. Pieejams: https://saite.lv/g7IXk [Skatīts 05.09.2021.]
Laganovskis, G. (2021) Zīme par nācijas briedumu // LA portāls, pieejams: https://lvportals. lv/viedokli/332788-zime-par-nacijas-briedumu-2021 [Skatīts 24.09.2021.]
Latvijas Lietišķās valodniecības asociācija (2019) Latviešu valodas pozīciju stiprināšana vai to graušana? Pieejams: https://saite.lv/x3IBX [Skatīts 05.09.2021.]
Latviešu literārās valodas vārdnīca. 1.–8. sēj. (1972–1996). Rīga: Zinātne. LMA (2021) Funkcionālais dizains. Pieejams: https://www.lma.lv/studijas/studiju-nozares/funkcionalais-dizains [Skatīts 15.09.2021.]
Ministru kabinets (2020) Konceptuālais ziņojums “Par jauna doktorantūras modeļa ieviešanu Latvijā”. Pieejams: https://saite.lv/dOgMn [Skatīts 05.09.2021.]
Ministru kabinets (2018) Noteikumi par Latvijas zinātnes nozarēm un apakšnozarēm. Pieejams: https://saite.lv/BzytK [Skatīts 15.09.2021.]
Ministru kabinets (2000) Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas nolikums. Pieejams: https://saite.lv/kH9vY [Skatīts 15.07.2021.]
Par Latvijas valsts kultūrpolitiku (1995) Rīga: Latvijas Vēstnesis, 11.08.1995., Nr. 120, pieejams: https://www.vestnesis.lv/ta/id/36347 [Skatīts 16.08.2021.]
Parute, E. (2020) Rīdzinieku modes tērpa vēsturiskā evolūcija (13.gs. -18.gs.) vizuālās kultūras un sociāli ekonomisko faktoru kontekstā. Rīga: Latvijas Mākslas akadēmija, 198. lpp.
Pārresoru koordinācijas centrs (2020) Latvijas Nacionālais attīstības plāns 2021.–2027. gadam. Pieejams: https://www.pkc.gov.lv/lv/nap2027 [Skatīts 16.08.2021.]
Pārresoru koordinācijas centrs (2016) Politikas veidošanas rokasgrāmata. Pieejams: https://saite.lv/vlMXQ [Skatīts 15.07.2021.]
Rīgas Stradiņa universitāte (2021) Tapusi jauna viedtālruņa lietotne – medicīnas terminu vārdnīca latviešu un angļu valodā. Pieejams: https://saite.lv/wzlDy [Skatīts 15.05.2021.]
Rozenvalde, I. (2018). Zinātniskā valoda: stils, leksika un tekstveide. Mārtinsone, K., Pipere, A. (Zin. red.). Zinātniskā rakstīšana un pētījumu rezultātu izplatīšana. Rīga: Rīgas Stradiņa universitāte, 17.–29. lpp.
Rubenis, A. (2004) 20. gadsimta kultūra Eiropā. Rīga: Zvaigzne ABC, 456. lpp.
Sirica, I. (2020) Otētie motīvi uz Latvijas pūralādēm un pūra skapjiem. 18. gadsimta beigas –gadsimta sākums. Rīga, Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūts, 304. lpp.
Saeima (2010) Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam. Pieejams: http://polsis.mk.gov.lv/documents/3323 [Skatīts 12.08.2021.]
Saeima (1999) Valsts valodas likums. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/14740-valsts-valodaslikums [Skatīts 15.07.2021.]
Saeima (2005) Zinātniskās darbības likums. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/107337- zinatniskas-darbibas-likums [Skatīts 24.10.2021.]
Skujiņa, V. (1999) Ar skaidriem terminiem ir skaidra doma. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 17.02.1999., Nr. 45/46. Pieejams: https://saite.lv/khira [Skatīts 15.07.2021.]
Šmits, R. (2012) Jauno mediju māksla. Saglabāšanas un reprezentācijas problemātika. Promocijas darba kopsavilkums. Rīga: Latvijas Mākslas akadēmija, 51. lpp.
Valsts izglītības attīstības aģentūra (2021) Aija Freimane: Vienīgā dizaina konteksta pētniece Latvijā – pēcdoktorante, kas ar drosmi pārstāv sevi pasaulē. Pieejams: https://saite.lv/9EGnU [Skatīts 12.11.2021.]
Valsts kanceleja (2016) Normatīvo aktu projektu izstrādes rokasgrāmata. Rīga, Valsts kanceleja sadarbībā ar Tieslietu ministriju, Labklājības ministriju un Ārlietu ministriju, 166. lpp.
Valsts valodas centrs (2021) Tiesību aktu tulkošanas rokasgrāmata. Pieejams: https://vvc. gov.lv/index.php?route=product/category&path=288 [Skatīts 29.08.2021.]
Vidzemes Augstskola (2021) Zinātnes komunikācijas mērķa grupu pētījums. Noslēguma ziņojums. Valmiera.