5. janvāris ir izcilā Latvijas mākslinieka, pedagoga un kultūras darbinieka Imanta Žūriņa dzimšanas diena.
„Žūriņa skola” un „lietišķie” – šie divi sinonīmi izsaka veselu ceturtdaļgadsimtu Latvijas mākslas un dizaina pamatos, tie zinātājiem raksturo sešdesmito, septiņdesmito gadu un astoņdesmito gadu sākumu – laiku, kad skolā gāja mūsdienu latviešu mākslas, dizaina un arhitektūras vidējās un vecākās paaudzes pārstāvji, tiesa gan – padomju saulītei spīdot. Leģendārā personība Imants Žūriņš spēja tajos laikos paskatīties uz latvisko no jauna skatu punkta, vienoti ar moderno sev tuvo skandināvisko pasaules redzējumu. Latviskais kā noskaņa, smalkas nianses, krāsu pārejas, materiālu un proporciju izjūta, būtības apjausma, lietderība.
Atļaušanās, citādība, brīvības alkas, lepnums par savu skolu – tas viss raksturoja lietišķo stilu.
Nezinātājiem un aizmāršīgajiem jāatgādina, ka Imants Žūrīņš bija Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas vadītājs no 1959. līdz 1985. gadam, tās skolas direktors, ko tagad sauc par Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolu.
Daži Imanta Žūriņa dzīves gājuma fakti
Dzimis 1923. gadā Rīgā.
1942. gadā beidzis Jelgavas skolotāju institūtu un 1952. gadā Latvijas Valsts Mākslas akadēmijas A. Spertāla teātra glezniecības darbnīcu.
No 1942. gada strādājis par skolotāju. 1956. – 1959. un 1967. – 1980. Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas pedagogs, 1959. – 1985. – direktors.
Pievērsies tautas mākslas tradīcijām, etnogrāfijai, laikmetīgajam dizainam. Publicējis rakstus par mākslu. Kostīmu mākslinieks kinofilmām „Salna pavasarī” (1955.), „Pēc vētras”, „Kā gulbji balti padebeši iet” (abas 1956.). 80. gados darinājis oriģinālas mēbeles.
Latvijas PSR Nopelniem bagātais pedagogs (1979.). Viņam piešķirta Valsts Kultūrkapitāla fonda mūža stipendija (1999.).
Daži citāti.
„… mākslinieks, personība vienmēr atstāj savu „nospiedumu” savas darbības rezultātos, vai tas būtu viens mākslas darbs, vai pat vesela skola.” (Skaidra Deksne)
„Leģendāri ir tās pasniedzēji Imanta Žūriņa vadībā, leģendāri arī audzēkņi, kuri parasti arī bija tie, kas nemiera garu, tieksmi eksperimentēt un būt vienotā elpā ar mākslas norisēm citur pasaulē ienesa arī Mākslas akadēmijā un kopējā mākslas vidē. Taisni apskaužami, cik sešdesmitajos gados lieliski etniskajai mentalitātei atbilstošu mākslas valodu mācīja Lietišķās mākslas skolā, kuras direktors un patrons bija Imants Žūriņš…” (Brigita Sturme)
„Un tad man tiešām laimējās ar iestāšanos darbā lietišķās mākslas vidusskolā, kur es pilnīgi atplauku. Mācot citus, es saliku pa plauktiņiem to, uz kā es vēl tagad balstos.
…. es redzēju, ka tā oficiālā – tā nebija māksla. Pārrunās ar Imantu Žūriņu par latviešu tautas mākslu es sāku saprast latviešu tautas izjūtu.” (Edvards Grūbe)
„Valdīja uzskats, ka skolā jāapvieno Rietumu funkcionālisma idejas ar latviskās etnogrāfijas un dabas formām, kā arī nordiski skandināvisku dizaina tēlainību. Šādas sintēzes koncepciju ļoti rūpīgi izkopa to laiku skolas direktors Imants Žūriņš.” (Jānis Borgs)
Vīva Ieviņa