2015. gada 21. augustā plkst. 15:00 Kuldīgas Attīstības aģentūras telpās, Pilsētas laukums 3, notiks ievērojamā vides pieejamības eksperta Sergeja Čistija prezentācija. Viņš pastastīs par darbu pie «Universālā dizaina principu piemērošanu Kuldīgas vēsturiskajā centrā koncepcijas”, kas tiks prezentēta Starptautiskajā konferencē “Pieejamā vide pilsētu vēsturiskajos centros: izaicinājumi un risinājumi”, kas notiks Kuldīgā 2015. gada 11. septembrī Starptautisko Arhitektūras mantojuma dienu ietvaros.
Sergejs Čistijs ir starptautiskā tīkla Eurocities bezbarjeru vides darba grupas dalībnieks, Maskavā bāzētā fonda “Pilsēta bez barjerām” viceprezidents. Fonds “Pilsēta bez barjerām” nodarbojas ar profesionāļu, kas specializējas publiskās pilsētvides veidošanā cilvēkiem ar invaliditāti un visiem citiem, konsultēšanu, izstrādā metodoloģiskās pieejas, kā arī konkrētās koncepcijas un vadlīnijas projektētājiem, būvniekiem, pašvaldībām, atsevišķiem uzņēmumiem un NVO. Viena no svarīgām fonda darbības jomām ir profesionālās izglītības programmu arhitektiem izstrāde, kā arī zināšanu par universālo dizainu un vides pieejamību popularizēšana. Sergejs Čistijs ir vienīgais Krievijas organizacijas pārstāvis, kas darbojas Starptautiskā tīkla Eurocities Barrier-free city for all (Pilseta bez barjerām visiem) darba grupā. Tās sastāvā darbojas 30 viskompetentākie Eiropas eksperti. Darba grupa nosaka pamattendences, apkopo pieredzi un sniedz ieteikumus universālā dizaina principu īstenošanas un vides pieejamības jautājumos Eiropā. Katra darba grupas sesija, kas notiek profesionālā semināra formātā, kļūst par svarīgu notikumu tās noturēšanas vietai.
Te ir viņa 12 tēzes par universālā dizaina nozīmi un piemērošanu:
- Lielos vilcienos universālā dizaina pamatprincipi 1970to gadu sākumā noformulēja Ziemeļkarolīnas Universitātes (ASV) arhitektu un dizaineru grupa Ronalda Meisa vadībā, un kopš tā laika tie palika nemainīgi. Starptautisko tiesību jomā universālā dizaina tendences tika nostiprinātās 1970to vidū – 1980to sākumā, kad Apvienoto Nāciju Organizācija 1975. gadā pieņēma Deklarāciju par personu ar invaliditāti tiesībām, bet 1981. gads tika pasludināts par Starptautisko invalīdu gadu, kam sekoja ANO invalīdu desmitgade (1983.-1992.). Par procesa kulminācija kļuva Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām, ko ANO pieņema 2006. gadā. Kaut šodien ir daudz mācību un rokasgrāmatu ar UD principu izklāstu, tā joprojām sniedz viskorektāko un populārāko UD principu skaidrojumu. Uzreiz pēc šīs konvencijas pieņemšanas darbības virzienu nospraušanai, normatīvās bāzes izstrādei un pozītīvas pieredzes apkopošanai 2007. gadā tika izveidota Eurocities bezbarjeru darba grupa. Kāds bija Eiropas devums UD jomā? Ja Amerikas Savienotajās Valstīs, attālinoties no sākotnējās Meisa grupas pozīcijas, ar universālo dizainu galvenokārt saprot cilveku ar invaliditāti īpašās vajadzības, tad Eiropā turpina runāt par “Dizainu visiem”, tādējādi uzsverot, ka tiek radīta vide, kas ir ērta ikvienam.
- Eiropas pretīmnākšanas publiskās vides pieejamībai pamatā nebija sekošana amerikāņu modei, bet fundamentālie vietējie iemesli. Starpkaru un agrīnajā pēckara perioda par arhitektūras pamattendenci kļuva individuālas dzīves komforta apstākļu radīšana. Sākot ar 1950jem eiropiešu mūža ilguma pieaugums no 36 līdz 76 gadiem veicinājis cilvēku ar invaliditāti skaita palielināšanos. Pārvarējot individuālās dzīves vides robežas, viņi nonāca agresīvajā publiskajā vidē, kas nevarēja nenovest pie politiķu un pilsētu plānotāju attieksmes maiņas. Kļuva skaidrs, ka papildus personu ar invaliditāti individuālām eksistences apstākļiem mikrovidē vajag paaugstināt viņu piekļūves līmeni publiskai videi. Saskaņā ar Hasseltas Universitātes profesora Froinesa viedokli, individuālā arhitektūra ir atkarības un pakļautības arhitektūra, bet universālā arhitektūra, vai „Dizains visiem”, nostiprina neatkarības un cieņas sajūtu.
- Ar universāliem, standartizētiem tehniskiem risinājumiem, kas nodrošina vides pieejamību, mums pārsvarā viss ir kārtībā. Šodien to attīstība ir atsevišķu profesionāļu kompetences un erudīcijas jautājums. Tajā pašā laikā radošā sastāvdaļa, dizains kā tāds, joprojām ir izaicinājums šis jomas profesionāļu saimei. Esmu pārliecināts, ka formulējumā par “universālo dizainu” uzsvars it jāliek nevis uz “universālo”, bet tieši uz “dizainu”, kas ņem vērā katrās konkrētās situācijas īpatnības. Kad “visiem” nav viendabīga masa, bet daudzšķutnains un sarežģīts, dažādu sociālo grupu un indivīdu kopums.
- Eiropā ir daudz pilsētu, katrai no kurām ir sava rozīnīte UD jomā. Pieejamības ziņā man ļoti patīk sabiedriskā transporta sistēmās Vīnē, Barselonā un Lionā. Ļoti pārliecinoši ar kultūras mantojuma objektu pieejamību darbojas Venēcijas sarežģītajā ainavā un Berlīnes muzejos. Ja Krievijā daudzu muzeju vadītāji nevar saprast, ko viņiem darīt ar neredzīgajiem, tad Berlīnē atrada atbildi uz šo jautājumu. Tur neredzīgie ar baudu apmeklē dabaszinātņu un literatūras muzejus, kā arī skulptūras ekspozīcijas, kur pie ieejas Braila šriftā stāv rakstīts “Ar rokām aiztikt!”. Cita lieta, kā Eiropas zemēs šādu atradumu, veiksmīgu risinājumu apkopojums nacionālā mēroga normatīvajos aktos norīt ļoti smagi. Procesa pirmgājejiem, kas pamatoti lepojas ar saviem sasniegumiem, nav viegli pāriet uz citu, universālu, standartu, jo vairāk tas prasa ievērojamus materiālos ieguldījumus. Mazpilsētai ar pieticīgo budžetu ir grūti aizsniegt lielāko un bagātāko kaimiņu, teiksim, aprīkojot visus autobusus ar īpašām pacēlājiem, lai salonā varētu nokļūt ratiņkrēslos. Mums priekšā vel ir daudz debašu, šķēpu laušanas un kompromisu.
- Cilvēku ar īpašām vajadzībām līdzdalība. Šodien mūsu rīcībā ir prāvs dokumentācijas klāsts, kurā ir uzkrāta vairāku paaudžu arhitektu ar vairāku paaudžu cilvēkiem ar invaliditāti saskarsmes pieredze. Spēkā esošajos noteikumos ir pilnā mērā pārstāvēti dažādu personu ar invaliditāti grupu viedokļi. Ir jāsaprot, ka cilvēku ar invaliditāti sabiedrība nav viendabīga masa, un dažreiz atsevisķo grupu pārstāvjiem un individiem var būt pretējas nostājas. Šādos gadījumos tālkā nāk sarunu vešanas prasmes, sociālā diplomātija. Pieņemot jebkuru normātīvo aktu obligāti jāņem vērā arī dažāda vecuma bērnu un pieaugušo intereses, līdz ar augstiem papēžiem staigajušo sieviešu vēlmes. Ideālā gadījumā lēmumā pieņemšanā būtu jāiesaista visi sabiedrības sektori. Cilvēku ar invaliditāti īpašu vietu šajā procesā var pamatot ar to, ka parasti tie ir visprasigākie lietotāji. Ja viņiem ir labi, tad visiem būs labi.
- Sinerģētiska darbība. Lai katra jaunizveidota vai rekonstruēta publiskā telpa dotu prieku visiem, kas tajā atrodas, arhitektiem un dizaineriem jau projektēšanas stadijā ir jāņem vērā arī dažādu virzienu teorētiķu, vides pieejamības ekspertu un sociologu veikums. Tad vēlāk nebūs nepieciešams nodarboties ar lāpīšanu un pilnveidošanu.
- Par simboliem. Man ļoti patīk simbols un reālā tehniskā ierīce, ko Berlīnes kolēģi nosauca par Robertu. Tas ir gudrs robots, kas var uzlikt brilles ar dioptrijām, ieņemt vietu ratiņkrēslā, paņemt rokā spieķi. Viņa biometriskie parametri ļauj izmantot šo ierīci dažādu telpu, pandusu leņķu, arī informācijas sistēmu testēšanai. Roberts bijis neskaitāmu raidījumu un publikāciju varonis un paguvis kļut par šī virziena simbolu un zīmolu.
- XXI gadsimtā izaicinājumi. Par izaicinājumu numurs viens es nosauktu pāreju no atsevišķu objektu uz plašāka mēroga, līdz pat visai pilsētai visā tās sarežģītībā un integritātē pieejamās vides risināšanu. Otrkārt, pāreja no daļējas uz vispārējo publisko objektu adaptāciju. Lai nerastos tāda situācija, kad kurlmēmie var bez problēmām lietot kādu ierīci, bet neredzīgie, vai personas ratiņkrēslos — nekādi! Diemžēl, mūsdienu birokrātijas apstākļos ir daudz ērtāk atskaitīties par daļēju pielāgošanu. Šīs slimības vīruss ir skāris daudzas zemes. Vēl viena raksturīga parādība, kad ar adaptāciju izprot piekļūves iespēju ar asistenta palīdzību. Īstenībā pilna adaptācija nozīmē ko citu – iespēju rīkoties bez palīdzības no malas, ar paša spēkiem. Izaicinājums numurs trīs slēpjas pirmā un otrā kombinācijā. Cilvēkam ar īpašām vajadzībām ir svarīgi, lai viņam priekšā būtu gatavs produkts. Piemēram, ja deviņi no trepju pakāpieniem ir pielāgoti invalīdu vajadzībām, bet par desmito aizmirsa vai atlika līdz labākiem laikiem, tad padarītā darba kopējo vērtību ir jānosaka pēc pēdējā pakapiena. Ja vietējā un daļēja pielāgošana prasa ne pārāk daudz naudas un intelektuālo ieguldījumu, un vēl ļauj ātri atskaitīties, uzrādot “uzskatamu pierādījumu”, tad integrēta un pilna versija prasa pavisam citu naudu, un, pats galvenais, citu priekšstatu un loģistikas līmeni.
- Katrs laikmets ienes savas arhitektūras un pilsētplānošanas attīstības paradigmas. Divdesmitajs gadsimts ir zīmīgs ar pieminekļu aizsardzību, ekoloģiju un energoefektivitāti. Esmu pārliecināts, ka vides pieejamības cilvēkiem ar ierobežotām pārvietošanās spējām tendence kļus par šādu divdesmit pirmā gadsimta ieguldījumu. Bet vispārējo pieejamību nekādā ziņā nedrīkst jaukt ar unifikāciju un standartizāciju. „Dizainā visiem”, tāpat kā visās citās tehnoloģijās, ietilpst noteikti tehniskie risinājumi, kuri ir jāpatur prātā. Arhitektam un dizaineram, kas strādā UD paradigmā, katrā konkrētajā situācija ir jāizstrādā unikālais radošais risinājums, izmantojot vispiemērotākus tehniskus risinājumus.
- Universālais dizains Latvijā un Kuldīgā. Latvijas situāciju kopumā es nezinu pārāk labi. Bet Kuldīgā, kur es nesen pabiju, es satiku daudz cilvēku, kas saprot UD svarīgumu un ir gatavi nodarboties ar šo principu īstenošanu. Kuldīga ir gājusi garu ceļu no tā, ko var redzēt fotogrāfijās, līdz ērtas publiskās pilsētvides izveidošanas. Cita lieta, ka šaj videi vēl pietrūkst universālo zīmju un simbolu, kas nodrošina cilvēkiem ar invaliditāti iespēju pārvietoties vēsturiskajā ainavā. Ir atsevišķi jārunā par vēstures un kultūras objektu ar īpašu aizsardzības statusu pieejamību. Vēsturisko ēku pielāgošana pieejamības prasībām patlaban ir viena no galvenajām Eiropas profesionālo diskusiju tēmām. Ir svarīgi, ka Kuldīgā saprot, ka universālā dizaina principu ieviešanu, kaut izklāstīto atsevišķajā koncepcijā, nevar īstenot neatkarīgi no pašvaldības struktūru ikdienas darba. UD pamatprincipi ir jāņem vērā taisot kosmētisko remontu vai nopietnāku rekonstrūkciju, rīkojot kultūras festivālus, arī veicot fundamentālus labiekārtošanas pasākumus un uzslejot īslaicīgās konstrukcijas vienam pasākumam. Lai noturēt līmeni, jo vairāk veicināt attīstību, nepieciešams pastāvīgi mācīties, analīzēt pašu pieredzi un ņemt vērā to, kas ir izmēģināts citur. Tas viss tiks apspriests Kuldīgā 11. septembrī Starptautiskajā konferencē par kultūras mantojuma objektu pieejamību.
- Vides pieejamības faktors Kuldīgas ceļā uz UNESCO Pasaules mantojuma sarakstu. Viens no svarīgākajiem anketas punktiem tiem, kas vēlas iestāties šajā elites klubā, ir kultūras pieminekļu pielāgošanas līmenis cilvēku ar invaliditāti vajadzībām. Par šāda statusa resursiem var visās detaļās pastastīt pilsētu zīmolu maiņas eksperti, taču ir skaidrs, ka mūsdienās bez vides pieejamības augstā līmeņā nodrošinājuma neviena pilsēta nevar sekmīgi darboties tūrisma tirgū un pozicionēt sevi, kā vieta, kur ir ērti dzīvot.
- Vai universālā dizaina ieviešanu sajūtīs vienkāršie kuldidznieki? Pēc citu vietu pieredzes varu iedomāties, ka pilsēta kļūs vēl sakoptāka un ērta visiem, pirmām kārtām tās pamatiedzīvotājiem. Palielināsies tās pievilcība tūristiem, kas, kā es saprotu, ir viens no nopietniem ieņēmumu avotiem gan pilsētas budžetam, gan tiem, kas ir nodarbināti šajā nozarē. Saskaņā ar nesen veiktu pētījumu, aptuveni trešā daļa no visiem ES tūristiem ir ar ierobežotu mobilitāti. Tātad neiegūtās peļņas apjoms attiecīgo pielāgojumu trūkuma dēļ tiek lēsts simtiem miljardu eiro. Te par pozitīvu piemēru var kalpot Venēcija, kas pēdējos astoņos gados ir veikusi milzīgu lēcienu. 1996. gadā Barselona ir pieņēmusi vides pieejamības programmu, un desmit gadu laikā taj uz pusi pieauga ienākumi no tūrisma. Lai gan tas prasa noteiktas investīcijas. Visu šo gadu laikā, pašvaldības ieguldījumi bez privātinvestīcijām sasniedza apmēram 1500 EUR uz vienu iedzīvotāju. Ir arī vērts atcerēties, ka vides pieejamības pasākumiem ir lielas izredzes saņemt finansējumu no ES struktūrfondiem, kas ar īpašu patiku atbalsta infrastruktūras projektus izlīdzināšanas, vai kohēzijas, jomā.
Uz semtembra konferenci tiek aicināti gan profesionāļi, gan visi interesenti, kuldīdznieki un pilsētas viesi.
Baltijas arhitektūras centra preses dienests