Strūklaku pavēlnieks Gunārs Platpīrs

Publicitātes foto. Strūklaka “Kamols” Limbažos.

Kāds bija tavs ceļš, veidojoties par mākslinieku?

Beidzu Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas metālapstrādes nodaļu un Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļu, mācījos pie Jura Gagaiņa. Daudzi mani kursabiedri tagad ir pazīstami mākslinieki – Aldis Lorencs, Arvīds Endziņš, Anita Grase. Akadēmijā iestājos ļoti vēlu, 27 gados, jo domāju, ka nav kur steigties. Pēc lietišķajiem biju armijā, pēc tam strādāju kombinātā Māksla, kur apguvu praktiskās iemaņas. Tad sapratu, ka patīk zīmēt un vēlos mācīties tālāk. Tas bija jau nobrieduša cilvēka lēmums. Neviens no maniem kursabiedriem mani par vecu nav nosaucis, un brīžiem jutos jaunāks nekā viņi.

Vai ideju ģenerators esi no jaunības?

Nekad neapsīkstu šajā jomā. Mana mūza ir idejas, kas rodas, darinot pasūtījuma darbus, kad gribas uztaisīt kaut ko no sirds. Kad domāju ar prātu, ka vajadzētu kaut ko uzveidot, nav mūzas, tāpēc nedrīkst to palaist prom. Ja visu laiku strādā radoši, idejas attīstās, no vienas rodas nākamā, un visas, kas nāk galvā, pat nevar attīstīt.

Brīvajā laikā daudz zīmēju. Manam darbam ir divas puses – pasūtījuma darbi un radošais. Tajā savulaik ietilpa metālizstādes, kuru saraksts man ir visai plašs, arī personālizstādes. Dzīvē esmu strādājis ar dažādiem materiāliem, daudz laika investējis savā attīstībā, garīgajā pasaulē, kas ir saistīta ar mākslu. Nekad neesmu mūzai pateicis: tagad pagaidi, man jāpabeidz strūklaka vai objekts deg. Vienmēr esmu sabalansējis abas darba puses un nekad neesmu domājis: lūk, tagad jātaisa māksla. Ja man kas nācis galvā, tad esmu to darījis.

Savulaik esi strādājis arī kā juveliermākslinieks, bet tad diezgan ātri nodibināji savu firmu, kur nodarbojies jau ar pamatīgākām lietām. Tev izdevās no mazas darb­nīcas izaugt par uzņēmumu ar lielu apgrozījumu un piecdesmit nodarbinātajiem…

Uzņēmums bija nepieciešamība legalizēt darbību, nevis vēlēšanās nodibināt savu firmu. Kad sākās neatkarība, vienkārši bija jābūt juridiskam pamatam, lai varētu strādāt. Sākumā uzņēmuma nosaukums bija «Metāls un gaisma», veidoju apgaismes ķermeņus, izgatavojām kāpnes, margas un citas lietas, pēc kurām ir pieprasījums. No metāla esmu taisījis visu ko – atkritumu tvertnes, lampas, prezentācijas priekšmetus, juvelierizstrādājumus, gultas un mēbeles, esmu veidojis arī tūningu sporta motocikliem un interjerus mašīnām, kaut ko tādu, kas nav tiražējams vai atkārtojams, bet ir unikālais dizains.

Vai uzskati sevi par unikālā vai rūpnieciskā dizaina pārstāvi?

Pirmām kārtām uzskatu sevi par mākslinieku, kurš darbojies arī dizainā, kur sasniedzis zināmus panākumus un rezultātus. Nesaucu sevi par metālmākslinieku, jo uzskatu šo formulējumu par neprecīzu. Varbūt metālmākslinieks ir kā izglītības pamats, bet, tā sakot, cilvēki saprot, ka viņš māk dzelzi tikai apstrādāt un kalt. Tāpēc jau pirms laba laika pārstāju sevi dēvēt par metālmākslinieku. Kādu periodu uzskatīju, ka esmu dizainers, bet tagad domāju, ka esmu mākslinieks, kurš labu laiku pavadījis dizaina jomā. Un kā viens no apliecinājumiem par dizaina jomu ir objekts Olis, kuru izveidoju no polietilēna. Otrs līdzīgs objekts ir multifunkcionālais Lux box. Taču šobrīd šī produkta bīdīšana tirgū nedaudz apstājusies. Tiku līdz tam, ka izstrādāju formu, prototipus, tehnoloģiju, jo šim objektam ir daudz papildiespēju pildījumiem – tajā var stādīt puķes, ielikt strūklaku, iebērt oļus, izmantot kā galdiņu vai sēdekli, plus tas ir apgaismojams. Meklējām noietu Eiropas valstīs, piesaistot «Getaway» kompāniju, kas sagatavo ceļu produkta ieiešanai tirgū, jo pašam nav vēlēšanās būt par mārketinga speciālistu, un dizaineram ar to arī nav jānodarbojas. Tagad šo projektu esmu iedevis turpināt un attīstīt noteiktiem cilvēkiem, neuzstādot mērķi, cik gadā jāpārdod, desmit vai simts. Ražošanas cikls ir dzīvs.

Dizaina produkts «Olis».

Esi ļoti plašs mākslinieciskajās izpausmēs, tev ir gan lielas un mazas strūkl­akas, gan vides objekti un akvareļi. Vai tas nesadala uzmanību?

Tagad esmu nedaudz pierimis. Saudzīgi izvēlos, ko darīt. Tirgus Latvijā ir ļoti īpatnējs, te nevar nodarboties ar dizaina un mākslas produktu ražošanu, jo pirktspēja ir maza. Tirgus ir specifisks, ja atrodi klientu ar māju, tad viņam nepieciešamas ļoti daudzas lietas, un šajā kontekstā es to visu varu piedāvāt. Tas atbilst mūsu tirgus specifikai – mums nav simtiem piļu, kurām varētu izgatavot tikai vārtus vai dārza mēbeles. Mūsu cilvēks vēlas kaut ko oriģinālu, un tajā lauciņā es biju diezgan stabils. Man bija klienti, kuriem vajadzēja gan gultas, gan strūkl­akas un dekoratīvus objektus. Un uztraukums bija nevis par nākamo klientu, kad apkalpošu iepriekšējo, bet – kā lai vienlaikus vairākiem klientiem nodrošina sajūtu, ka viņš ir īstais un vienīgais. Lai atrastu klientus, regulāri piedalījos visās izstādēs, kas pie mums notika, un tam bija liela atdeve. Tagad, kad strādāju domē, uzņēmums vienkārši pastāv, ja kāds pasūtījums ir, pats to pieskatu, lai gan, ja kāds atnāktu un vēlētos metāla gultu, padomātu, vai vēlos to darīt.

Strūklaka «Kāpu priede» Ventspilī. 2005.gadā saņēmusi Grand Prix «Latvijas Arhitektūras gada balvā».

Kāpēc sāki strādāt Ogrē, un ko dara pilsētas mākslinieks?

Jau sen sāku domāt par Ogres pilsētas attīstību, daudzas lietas tur šķita saistošas un interesantas, man šķita svarīgi savā pilsētā būt tās veidotājam. Piedalījos konkursā un ieguvu šo darbu, bet pirms tam jau biju darbojies kā aktīvists.

Tagad man jādomā par pilsētas vizuālās attīstības konceptu, jāseko līdzi Ogres kā pilsētas attīstībai, un pagaidām man tas nešķiet rutīnas darbs, jo strādāju neilgi. Viss notiek strauji, tiek risināti pilsētas labiekārtošanas projekti, ir interesantas lietas, kas attīstāmas tuvākajā laikā, ir arī ilgtermiņa projekti. Esmu iedomājies Ogri kā ostas pilsētu, jo šeit ir divas lielas upes – Ogre un Daugava –, bet nenotiek nekas saistībā ar kuģošanu. Var taču braukt gan ar mazām, gan lielām laivām, gan ūdens velosipēdiem, tomēr nekā tāda nav, jo nav vietu, uz kurieni aizbraukt. Tas viss jāattīsta, jo cilvēki dzīvo arvien labāk, un viņiem vajag interesantu atpūtu, un to var sniegt ūdens. Kāpēc Daugavā pie Ogres nevarētu būt jahtklubs? Esmu bijis ostu pilsētās pasaulē, kur izej ārā no rīta un skaties, kā mazie jahtsmeņi braukā, mācoties burāt. Gribu, lai cilvēki, domājot par Ogri, teiktu: ar bērniem gan tur forši aizbraukt!

Strūklaka «Buru laiva» Krāslavā.

Visvairāk esi pazīstams ar savām strūklakām. Kā nonāci pie tām?

Tā bija nejaušība, pirmo strūklaku uztaisīju rakstniekam Ērikam Hānbergam mājas kabinetā, pavisam mazu. Tad pirmo reizi saskāros ar sūkņiem un ūdeņiem. Pirmo konkursu vinnēju ar strūklakas Dzirnakmeņi izveidi Rīgas domē. Biju izdomājis ļoti sarežģīti, dzirnakmeņi griezās uz visām pusēm, ūdens nāca no dažādām vietām ar pārtraukumiem un dažādiem strūklu augstumiem. Pēc tam uzreiz vinnēju konkursu Ventspilī ar Kāpu priedi. Kad pie šī projekta strādāju, izrādījās, ka lielajā lietā iekšā bija vēl daudzas mazas, tāpēc izdomāju, ka mazās lietas varētu parādīt cilvēkiem. Tad arī izdomāju pirmo strūklaku–ūdenskritumu, ar kuru piedalījos izstādē. Taču pagāja ilgs laiks, kamēr to izdomāju – principiālo dizainu, tehnoloģiju, kā vienu ar otru savienot, kā vadīt un noturēt ūdeni rāmjos… Kad to biju uztaisījis, lieta tapa skaidra, un aizgāja strūklakas pa stikliem, akmeņiem, metālu. Strūklaku jomā esmu vienīgais mākslinieks, protams, ir kompānijas, kas var uztaisīt strūklakas, jo tehnoloģijas pasaulē ir nopērkamas. Kad vinnēju Ventspils konkursu, sapratu, ka šī lieta man pašam šķiet saistoša, interesanta, tehniska – metāls, gaismas, ūdens spēle. Kas var būt skaistāks! Tobrīd diezgan strikti norobežojos no pārējām savām darbībām, jo sapratu, ka uz visām pusēm nevaru strādāt, kādā brīdī ir jāspecializējas. Pateicu sev, ka tagad strādāšu ar strūklakām, un darīju to ļoti ilgu laiku, pēdējos desmit gadus esmu nodarbojies lielākoties ar tām. Izveidotas strūkl­akas pilsētvidē – Buru laiva Krāslavā, Kamols Limbažos, Aka Dobelē…

Kas ir tava auditorija, kam strādā, kur nonāk tavi darbi – mazās strūklakas, metāla gleznas, emaljas?

Daudzi tiek nopirkti, īpaši pēc izstādēm. Metāla gleznas ir mans mākslinieciskais izpausmes veids, tāpat kā gleznotājs glezno ar krāsām, tā es strādāju ar metālu. Man patīk izbraukt pie dabas, paņemt pindzeli un gleznot, bet nepatīk strādāt ar eļļas krāsām, tāpēc, būdams multimākslinieks, gleznoju ar akvareli. Tā gūstu emocijas, veicu studijas, piemēram, gleznojot tulpes, pēc akvareļiem izveidoju lielo trīsmetrīgo tulpi, kas tagad novietota Jelgavā. Ar puķēm esmu daudz strādājis metālā, licis tās pat uz gultām.

Pilsētvides objekts “Tulpe” Jelgavā.

Vai vieglāk izpausties radošajos vai pasūtījuma darbos?

Pasūtījuma darbs apliecina profesionālo meistarību, par kuru, iepriekš vienojoties, zini, ka saņemsi samaksu. Un klients jau dod ievirzi, kāds tas darbs būs. Turklāt, ja esmu stilistiski ievirzīts, varu izpildīt jebkādu pasūtījumu, mākslinieciskā gaume man pieļauj izpausties jebkurā virzienā. Savulaik izgatavoju jūgendstila mēbeles, jo esmu pamatīgi studējis šo virzienu, man tas patika, un, ja vajadzēja izgatavot jūgenda lampu, nebija jāiet uz bibliotēku, jo zināju, kā to izveidot. Ir arī pieredze kā interjera dizaineram, esmu piedalījies daudzos objektos, veidoju restorānu La Boheme, privātmājas.

Dekoratīvs fasādes objekts privātmājai.

Ko izgatavoji Prezidenta kancelejai?

Lielu, skaistu strūklaku Jūrmalas rezidencei, kur ūdens tek pa stiklu. Starp citu, pēc fenšui strūklakas jāliek mājās kreisajā pusē, jo tad tās vislabāk ietekmē vidi mājās, un, ja iznāk, ka tur var nolikt strūklaku, tad to noteikti pasaku. Strūklaka vispār ir sarežģīts objekts, tur ir gan kustība, gan gaismu tehnoloģijas, turklāt jānodrošina, lai nekas nav vairāk slapjš kā pati strūklaka.

Kas notiek rūpnieciskajā dizainā, kurp tas virzās Latvijā?

Vajadzētu noformulēt, kas ir māksla, kas ir dizains, un tad domāt, kas ir rūpnieciskais dizains. Māksla ir brīvs lidojums, var izveidot jebkuru produktu un nesaukt to par dizainu, jo tā ir brīva izpausme. Ar ko māksla atšķiras no dizaina? Dizainam vienmēr ir uzdevums, bet mākslā ir emocija – pēkšņi gribas kaut ko izveidot, un iznāk tā brīža emocionāls veidojums. To var arī tiražēt, bet tas nav dizaina pirmsākums, kas ir uzdevums izgatavot kaut ko konkrētu ar saviem nosacījumiem, parametriem, uzstādījumiem, iespējamo pasūtītāju… Ja neviens nedod uzdevumu, dizaineri paši mēģina parādīt sevi kā spējīgus, apķērīgus cilvēkus, kuri ieguvuši zināmu izglītību, kas ļauj viņiem šajā jomā strādāt. Viņi taisa prototipus, kurus varbūt kāds gribētu un varētu ražot, pēta tirgu, kur bieži vien aiziet visa nauda. Kur virzās Latvijas dizains? Latviešu dizaineram nav pasūtījumu, bet viņš vēlas pieteikt sevi kā radošu un veiksmīgu, tāpēc piedalās konkursos vai dodas ar savu prototipu pie ražotāja un piedāvā to ražošanai. Iespējams, liek interneta veikalos, pārdod par savu cenu un cīnās par savu produktu. Kādreiz Dizaineru savienībā plānojām veidot komandu, kas braukātu pa pasaules izstādēm un nestu mūsu dizaina ziņu pasaulē. Lietuviešiem un igauņiem ir tādas un veiksmīgi strādā. Sāku pat ar to nodarboties, daudz ieguldīju Latvijas dizaina atpazīstamības kustības sākumā, taču sapratu, ka neesmu mārketinga speciālists un nevēlos tāds būt, tāpēc atkāpos no šīs idejas. Taču jebkurš to var atsākt un turpināt.

Vai esi piedalījies starptautiskos projektos?

Ir bijuši nelieli mākslas projekti. Taču citas valstis, salīdzinot ar mani, ir par tālu, turklāt domāju, ka labāk kļūt par pirmo vijoli savā zemē, un strūklaku jomā tāds esmu. Esmu realizējis arī citus vides objektus, ar kuriem gan biju viens no daudziem, nevis pirmais.